Ūdens balanss organismā Nepiemirstam padzerties?!

Cilvēka organisms ūdeni nevar uzkrāt kā kamielis, tas jāuzņem regulāri. Uztura speciālisti rekomendē izdzert astoņas glāzes ūdens dienā, kas nodrošina organisma metabolisma procesiem nepieciešamo ūdens daudzumu. Tomēr rekomendētais daudzums ne vienmēr ikdienā tiek patērēts. Akūta dehidratācija veselam pieaugušam cilvēkam, ja vien nav pastiprinātas fiziskās slodzes, ir reta parādība, tomēr zinātnieki izsaka hipotēzi, ka ilgstoša, kaut arī neliela, dehidratācija var radīt nopietnas veselības problēmas un tādējādi meklē pierādījumus rindas hronisku veselības problēmu saistībai ar dehidratāciju.

Ūdens balanss un dehidratācija

Ūdens balanss nozīmē līdzsvaru starp organisma uzņemto un zaudēto ūdeni. Minimālais nepieciešamais ūdens daudzums dienā ir vienāds ar to daudzumu, kas kompensē ūdens zudumus organismā. Ūdens zudumi palielinās, pieaugot fiziskai aktivitātei vai stresam (1. tabula).Ūdens uzņemšana un zaudēšana organismā

Pieaugušu veselu cilvēku organisms normālos apstākļos negatīvi reaģē uz ūdens zudumu organismā, radot slāpju sajūtu, palielinot urīna koncentrāciju unsamazinot izdalītā urīna daudzumu. Dehidratācija tiek definēta, kad organisms zaudējis ūdeni 1% apmērā no ķermeņa svara (2. tabula).Dehidratācija [1;2]

Dehidratācijas ietekme uz veselību

Hidratācija un sirds-asinsvadu slimības

Ar dehidratāciju ir saistīti tādi asins parametri kā asins un plazmas viskozitāte, fibrinogēna līmenis, hematokrīts. Atrasta sakarība, ka indivīdiem ar izmainītu asins šķidruma balansu ir lielāks arteriālās hipertensijas, arterosklerozes un koronārās sirds slimības risks. Novērots, ka indivīdiem, kuri dzer piecas un vairāk glāzes ūdens dienā, saslimstības risks ar sirds-asinsvadu slimībām samazinājies: vīriešiem par 46% un sievietēm par 59%. [3] Izdzerot 500 ml ūdens dienā, normalizējas ortostatiskā tolerance - asinsspiediena izmaiņas stāvus pozīcijā. [4]

Hidratācija un liekais svars

Oksidējot 100 g tauku, ogļhidrātu, olbaltumvielu, enerģijas ieguvei metabolisma procesā rodas atbilstoši 107 ml, 55 ml un 41 ml ūdens, kas dienā sastāda 200-300 ml. Tauki ir visefektīvākais metaboliskā ūdens iegūšanas avots organismam ūdens trūkuma gadījumā. Zinātniski apstiprinājies ūdens lietošanas efekts uz taukaudu metabolisma procesiem. Secināts, ka, izdzerot 500 mililitrus ūdens, metabolisma līmenis palielinājās par 30%. Tas sākas desmit minūtes pēc ūdens iedzeršanas, maksimumu sasniedzot pēc 30-40 minūtēm, un efekts saglabājas stundu pēc ūdens lietošanas. Kā izskaitļojuši pētījuma autori, palielinot uzņemtā ūdens daudzumu par 1,5 L dienā, enerģijas patēriņš palielinās par 200 kJ. [5]

Ūdens lietošanas daudzums nosaka pārtikas izvēli. Pētījumos ar dzīvniekiem konstatēts, ka jo mazāk dod dzert, jo vairāk tie izvēlas taukvielas saturošu barību. Pētījumos ar cilvēkiem tika konstēts, ka lipīdu līmenis svārstās atkarībā no hidratācijas statusa. Tas rada pamatu hipotēzei, ka samazinātas ūdens lietošanas gadījumā cilvēki izvēlas ar taukvielām bagātāku uzturu un tā rezultātā pieaug aptaukošanās risks. [6;7]

Otrs faktors, kas ietekmē svaru, ir palielināta gāzētu, saldinātu un kalorijām bagātu dzērienu izvēle. Saldinātie dzērieni samazina slāpju sajūtu un tādējādi veicina lielāku to uzņemšanu. Atrasta sakarība starp saldināto dzērienu patēriņu un liekā svara pieaugumu bērniem. Saldinātos, gāzētos dzērienus bērniem vajadzētu aizstāt ar pienu vai ūdeni, vienlaicīgi veicot svara kontroli. [8;9]

Palielināta ūdens lietošana ir neatņemama sastāvdaļa svara samazināšanas diētu gadījumos. Piemēram, ūdens lietošana pirms pusdienām samazina apetīti, sekmējot svara zudumu.  

Hidratācija un garīgās spējas

Neliela dehidratācija (1-2% svara zuduma gadījumā) var izraisīt vieglas galvas sāpes, reiboni, nogurumu, koncentrēšanās spēju samazināšanos, lielāks ūdens zudums - koordinācijas traucējumus, halucinācijas, kognitīvo spēju traucējumus. Gados veci cilvēki vairāk pakļauti dehidratācijas riskam, kā rezultātā iespējami nopietni kognitīvo spēju traucējumi. [10]

Hidratācija un nieru veselība

Dehidratācija ietekmē virkni funkciju, kas saistītas ar nieru un urīnizvadsistēmas darbību. Pētījumi parādījuši, ka samazināta šķidruma uzņemšana palielina urīnizvadsistēmas infekciju risku. Piemēram, skolotāji, kuri dzer mazāk, slimo ar urīna trakta infekcijām biežāk nekā tie, kuri patērē ieteikto daudzumu šķidruma. [11] Nierakmeņi biežāk sastopami populācijā, kas nepietiekami lieto šķidrumu (raksturīgs samazināts urīna daudzums). Uzskata, ka hroniska dehidratācija ir bijusi nierakmeņu iemesls 19% pacientu, kuri apmeklējuši nieru klīniku (Embon et al., 1990). Epidemioloģiskie pētījumi arī parāda, ka hroniska dehidratācija ir risks urolitiāzes attīstībai cilvēkiem, kuri atrodas paaugstinātā temperatūrā vai kuriem ir liela fiziskā aktivitāte un pietiekami netiek kompensēts ūdens zudums. [12]

Hidratācija un āda

Āda darbojas kā šķidruma rezervuārs un piedalās organismā šķidruma regulēšanas procesos. Ūdens daudzums veselam vīrietim, kura svars ir 70 kilogrami, ādas audos ir aptuveni septiņi litri. Vidējas dehidratācijas gadījumā āda ir piesārtusi, sausa, zaudē elastīgumu (elastīguma zuduma gadījumā pastiepta āda plaukstas virspusē lēnāk atgriežas sākuma pozīcijā). Hroniskas dehid­ratācijas gadījumā āda ātrāk noveco.

Hidratācija un mutes veselība

Siekalas ir svarīgs faktors mutes veselības nodrošināšanai. Dehidratācija samazina siekalu plūsmu un izraisa tādas izmaiņas siekalu sastāvā kā palielināta osmolalitāte un proteīnu koncentrācija. [17]

Vēža profilakse

Vairāki pētījumi pierādījuši ­sakarību starp dehidratāciju un risku saslimt ar taisnās zarnas, urīnizvadsistēmas un krūts vē­zi. Pamatojums tam varētu būt viedoklis, ka pietiekams starpšūnu un šūnu šķidruma daudzums nodrošina labāku kancerogēno vielu izvadīšanu no organisma. Ūdens balanss ir cieši saistīts ar šūnu metabolismu. Metabolisko adaptācijas sistēmu nepietiekami nodrošinot ar ūdeni, palielinās hronisku slimību risks.

Pierādīts, ka, lietojot adekvātu ūdens daudzumu, krūts vēža attīstību var samazināt par 33% pirms menopauzes vecuma sievietēm un par 79% sievietēm pēc menopauzes vecumā. Krūts vēža profilaktisko efektu, iespējams, nosaka fakts, ka ilgstoša (hroniska) organisma dehidratācija samazina ūdens daudzumu šūnā, mainās šūnas koncentrācija, kas ietekmē enzīmu aktivitāti metaboliskos procesos un tādējādi nomāc koncerogēnu izvadīšanu no šūnas. [7]

Ūdens profilaktiskais efekts taisnās zarnas vēža kontekstā pierādījies vairākos pētījumos. [13-16] Vienā no tiem [15] atklāta stingra atgriezeniska sakarība starp ūdens patēriņu un taisnās zarnas vēža attīstību. Sievietēm, vairāk dzerot ūdeni (piecas glāzes tīra ūdens dienā pret divām glāzēm un mazāk), saslimstības risks samazinājies par 45%, bet vīriešiem (vairāk nekā četras glāzes ūdens pret vienu un mazāk glāzēm dienā) - par 32%. Profilaktiskajam efektam īsta izskaidrojuma pagaidām nav, tas tiek pamatots ar ūdens iedarbību uz šķiedrvielām, nodrošinot toksisko savienojumu labāku izvadi un mazāku gļotādas saskares laiku ar šīm vielām, taču nozīme ir arī lietotajam uzturam un ēšanas paradumiem. Ar ūdens patēriņu vien to izskaidrot būtu pārāk vienkārši.   

Hidratācijas izmaiņu noteikšana

Organismam ir svarīgi saglabāt normālu asins osmolalitāti (280 mosm/kg H2O), kas arī nosaka pielāgošanās mehānismus ūdens saglabāšanai nepietiekama šķidruma uzņemšanas gadījumā. Asins osmolalitātei paaugstinoties tikai par 1-2%, tiek producēts vazopresīns (antidiurētiskais hormons), kas rada slāpju sajūtu; vienlaikus nieres ieslēdz ūdens taupīšanas mehānismu, producējot mazāk un augstākas koncentrācijas urīnu.

Nav precīza marķiera hidratācijas statusa noteikšanai, taču var noteikt hidratācijas izmaiņas. Šķidruma zudums samazina ķermeņa masu, palielina asins osmolalitāti un nātrija jonu koncentrāciju plazmā. Hipohidratēts organisms mēģina saglabāt ūdeni, kas arī dod iespēju novērtēt hidratācijas izmaiņas.

Ķermeņa masa ir precīzākais rādītājs, lai izmērītu akūtu ūdens zudumu. [18] Citiem hidratācijas izmaiņu novērtēšanas rādītājiem ir liela individuālā mainība, bet tos iespējams pielietot, ja ir noteikti sākotnējie rādītāji. Tas nozīmē, ka ar bieži atkārtotiem mērījumiem, mērot vienu un to pašu asins vai urīna paraugu atkārtoti, variabilitāte ir maza. Ja mērījumu starplaiks ir jau dienas vai nedēļas, bioloģiskās variācijas ir lielas, bet mērījumu ticamība un atkārtojamība - zema. Piemēram, urīna parauga osmolalitāti var noteikt 2% robežās, kad rīta un dienas laikā savāktā urīna variācija svārstās pat 50-100% ietvaros. [18]

Asins sastāvs parāda hidratācijas statusu. Hemoglobīna koncentrācija un seruma osmolalitāte, nātrija koncentrācija, asins veidojošo proteīnu koncentrācija un tādu hormonu koncentrācija kā testosterons, adrenalīns, noradrenalīns, kortizols ir saistīti ar hidratācijas statusu. Mērījumi (gadījumā, ja ir veikti sākotnējie mērījumi salīdzināšanai) sniedz ticamu ainu par hidratācijas stāvokli.

Urīna krāsa, gravitāte un osmolalitāte ir daudz precīzāki mērījumi, ar kuru palīdzību var noteikt vidēju hipohidratācijas līmeni. [19] Urīna rādītāji hidratācijas statusa noteikšanai ir ierobežoti, ja šai laikā tiek patērēts daudz ūdens vai cita šķidruma. [20] Urīna osmolalitātes mērījumi parasti ir precīzi ar variāciju līdz 1-2%, bet saistību starp osmolalitāti un hidratāciju nosaka arī daudzi citi katram indivīdam atšķirīgi faktori. Ir pierādīts, ka pirmais dienas urīns, kas savākts pirms ēšanas un dzeršanas, variē atkarībā no hidratācijas līmeņa, jo hipohidralizēti indivīdi producē urīnu ar augstāku osmolalitāti. Urīna osmolalitāte vairāk nekā 900 mos/mol/kg-1 jau diezgan droši norāda uz hipohidratētu stāvokli. [18]

Izdalītā urīna daudzuma kontrole un novērošana (urinēšanas biežums, urīna krāsas izmaiņas) tiek ieteikta kā labs paškontroles mehānisms hidratācijas statusa noteikšanai sportistiem. Tas ir īpaši svarīgi, kad tiek mainīti dzīves apstākļi, piemēram, pārvietojoties uz treniņu vietu vai sporta nometni siltākā klimata zonā. Sportistiem, smaga fiziska darba strādniekiem un karstumā esošiem cilvēkiem iesaka regulāri rutīnā novērot urīna krāsu, kas var kalpot kā hidratācijas indikators. Protams, urīna krāsu var ietekmēt arī citi faktori (uzturs, medikamenti, slimības), kas nav saistīti ar hidratāciju. Ir iespējams monitorēt hidratācijas stāvokli, izmantojot urīna krāsas izmaiņu skalu. Urīna krāsa, kas noteikta pēc krāsu skalas, sniedz ticamu lauku metodes rādītāju par hidratācijas statusu saistībā ar fiziskiem vingrinājumiem. Tumšāka urīna krāsa kalpo kā indikators sliktam hidratācijas stāvoklim. 

Izmeklējot gados jaunu apkalpošanas sfērā strādājošo un atlētu urīnu, konstatēta statistiski ticama saistība starp urīna krāsu, īpatnējo svaru un osmolalitāti kā hidratācijas stāvokļa indikatoriem; korelācija starp hematoloģiskiem rādītājiem (seruma Na līmeni, osmolalitāti, asins urīnvielas slāpekli, kreatīna indeksu) netika atrasta. [19;21] Hematoloģiskie rādītāji ir vēlīnie dehidratācijas rādītāji, tāpēc nevar kalpot kā brīdinājuma sistēma dehidratācijas novēršanas uzsākšanai. Urīna rādītāji - urīna krāsa un urīna īpatnējais svars - ir daudz jutīgāki, tie norāda uz nelielām izmaiņām hidratācijas stāvoklī un draudošu dehidratāciju. [19]

Rekomendētais nepieciešamais ūdens daudzums dienā [1]

Nepieciešamais ūdens daudzums

Katra organisma prasības pēc ūdens nosaka indivīda metabolisma īpatnības, ārējās vides apstākļi un fiziskās aktivitātes līmenis. Nepieciešamais ūdens daudzums ir atšķirīgs dažādiem indivīdiem, kā arī vienam indivīdam atšķirīgos apstākļos (3., 4.tabula).Rekomendētais nepieciešamais uzņemamais ūdens daudzums (litri/dienā) atkarībā no fiziskās slodzes

Uzņemtā šķidruma daudzums kļūst īpaši aktuāls palielinātas fiziskās slodzes apstākļos, sportistiem, domājot par labiem sasniegumiem vai vienkārši mainot treniņu apstākļus, smaga darba strādniekiem, īpaši, ja darbs ir karstās telpās vai tiek veikts laukā karstā laikā. Bērniem un pusaudžiem, sportistiem, veciem cilvēkiem un tiem, kuri uzsākuši svara samazināšanas diētas vai lieto diurētiskus medikamentus, optimāla hidratācija ir īpaši svarīga un neliela hroniska dehidratācija var iestāties samērā bieži.

Nosakot uzturvielu dienas nepieciešamo devu (Recommended Dietary Allowances - RDA), nosaka to devu, kas nodrošina ar nepieciešamo uzturvielu daudzumu gandrīz visus (97%) indivīdus noteiktā vecuma grupā atbilstoši dzimumam. Šo devu noteikšanai izskaitļo nepieciešamo aptuveno daudzumu (Estimated Average Requirement - EAR), ko raksturo specifiski indikatori vai kritēriji, kas ir adekvāti, zinātniski pierādīti un nodrošina vismaz pusei veselu indivīdu nepieciešamo vielu daudzumu noteiktā vecuma un dzimuma grupā.

Ņemot vērā hidratācijas jautājuma komplekso raksturu un individuālās atšķirības, pagaidām nav pietiekami daudz zinātnisku datu, lai noteiktu ūdens daudzumu, kas nodrošinātu optimālu hidratācijas procesu pusei no visiem indivīdiem visos ārējās vides apstākļos noteiktā vecumā. Pasaules Veselības organizācija nav definējusi ūdenim dienas nepieciešamās devas, bet vadās no ASV un Kanādas iedzīvotājiem noteiktajām rekomendējamām devām. [1] Rekomendējamās devas ASV izstrādātas, veicot plašus pētījumus par veselu indivīdu ūdens dzeršanas paradumiem, uzņemto un zaudēto ūdens daudzumu, ūdens balansu un iespējamajiem simptomiem, kas norāda uz nepietiekamu ūdens daudzumu organismā.

 Zīdaiņi

Veselam zīdainim kopējais nepieciešamais ūdens daudzums ir ap 75-100 ml/kg dienā, rekomendētais nepieciešamais šķidruma daudzums - 150 ml/kg dienā. [23] Apmēram sešus mēnešus vecam bērnam (~5 kg ) nepieciešamais uzņemamais šķidruma daudzums būtu 750 ml (kas 70 kg smagam pieaugušajam atbilstu 10,5 L dienā). Šādas paaugstinātās prasības pēc šķidruma saistītas ar to, ka zīdaiņa ķermenī ir daudz vairāk ūdens, atšķirīgi fizioloģiskie procesi, lielāka ķermeņa virsma attiecībā pret svaru, lielāka ūdens aprite, mazāk attīstīts svīšanas mehānisms, mazākas iespējas izvadīt šķidrumu, mazāk izteiktas slāpes, proporcionāli lielāks ekstracelulārais šķidruma daudzums ar augstāku nātrija un hlorīdu saturu un zemāku kālija, magnija un fosfātu daudzumu. Zīdaiņiem ir septiņas reizes intensīvāka šķidruma apmaiņa nekā pieaugušajiem, divas reizes augstāks metabolisma līmenis attiecībā pret ķermeņa svaru, savukārt mehānisms ūdens saglabāšanai ar nieru darbības palīdzību nav pietiekami attīstīts. [23]

Bērni un pusaudži

Bērniem pēc viena gada vecuma sasniegšanas sama­zi­nās prasības pēc palielināta šķidruma daudzuma. Ūdens aprites apjoms, novērtējot pret ķermeņa svaru, stipri samazinās.

Vidēji bērniem un pusaudžiem būtu nepieciešams 50-60 ml/kg ūdens dienā. Dzimums līdz deviņu gadu vecumam nav svarīgs faktors ūdens daudzuma aprēķināšanai.

Bērni ir jutīgāki pret karstumu, salīdzinot ar pieaugušajiem, īpaši fiziskas aktivitātes laikā; viņiem ir aktīvāki metaboliskie procesi fiziskās slodzes laikā, mazākas aklimatizācijas spējas, lielāka ādas virsma attiecībā pret ķermeņa masu, ātrāk paaugstinās ķermeņa temperatūra. Bērniem ir mazākas sviedru ražošanas iespējas, bet dažādās vecuma grupās tās ir atšķirīgas. Pirms pubertātes periodā sviedri tiek ražoti mazāk nekā pubertātei sākoties un pubertātes periodā vienos un tajos pašos ārējās vides apstākļos. Bērniem pilnībā nav attīstīta slāpju sajūta, un ūdens organismā var būt nepietiekamā daudzumā arī tad, ja slāpes nejūt. Arī sportistiem slāpes nav pirmais rādītājs, kas norāda uz ūdens nepietiekamību organismā.

Apkopojot sacīto, adekvāts šķidruma daudzums bērniem un pusaudžiem ir vitāli nepieciešams. Bērni daudz uzturas svaigā gaisā, bieži arī karstā laikā, tādēļ jāseko viņu uzņemtā šķidruma daudzumam un jāveicina šķidruma uzņemšana ar regulāru intervālu.

Apzinoties ūdens nozīmi labas veselības saglabāšanā, piemēram, Anglijā, izstrādāta ūdens programma skolās, nodrošinot bērniem pieeju dzeramajam ūdenim visas dienas garumā un atļaujot to ņemt līdzi stundās.                    

Pieaugušie

Vidēji pieaugušam fiziski neaktīvam cilvēkam mērenos klimatiskos apstākļos būtu nepieciešams uzņemt vienu līdz trīs litrus ūdens dienā. Normālas ārējās vides temperatūras apstākļos un saglabājot mazkustīgu dzīvesveidu, ūdens zudumi sviedru veidā ir nelieli, bet fiziski aktīviem indivīdiem ūdens un elektrolītu zudumi ir ievērojami lielāki, tādēļ nepieciešamais ūdens daudzums var svārstīties pat robežās no diviem līdz sešiem litriem dienā.

Fiziski aktīvām un/vai karstumā esošām personām strauji palielinās šķidruma zudumi sviedru veidā. Zaudēto šķidrumu nepieciešams kompensēt, reizē apsverot elektrolītu zudumus. Nevajadzētu aizmirst par uz lauka un būvniecībā, parkos un labiekārtošanas darbos strādājošajiem, ugunsdzēsējiem, rūpniecībā karstumā strādājošām personām, militāristiem. Visu iepriekš minēto profesiju pārstāvjiem ir paaugstināta fiziskā aktivitāte un lielāka varbūtība, ka darbs norit karstumā, tādējādi, atkarībā no ap­stākļiem, uzņemtā ūdens daudzums jāpalielina divas, trīs vai pat vairāk reizes salīdzinājumā ar mazkustīgām personām. Nepietiekamas šķidruma uzņemšanas gadījumā darba spējas strauji samazinās, var iestāties pārskaršana, kam var sekot sirds-asinsvadu sistēmas traucējumi un karstuma dūriens. [24]

Gados veci cilvēki

Ja agrāk gados vecākiem cilvēkiem rekomendēja kā minimālo ūdens daudzumu 1 ml/kcal, tad, balstoties uz pēdējiem zinātniskajiem pētījumiem, uzņemamais ūdens daudzums ir palielināts. Pieaugušiem vīriešiem, vecākiem par 51 gadu, rekomendē uzņemt 3,7 L dienā (no kuriem 2,7 L būtu jāizdzer), bet sievietēm 2,7 L dienā (no kuriem 2,2 L vajadzētu izdzert). Aprēķini balstīti uz pieņēmumu, ka personai ik dienu ir 60 minūšu fiziskā aktivitāte ar vidējas intensitātes slodzi un uzņemtais enerģijas daudzums ir ap 2 200 kcal. [9]

Cits piedāvātais nepieciešamā ūdens daudzuma aprēķins vecāka gadagājuma cilvēkiem ir sekojošs: 100 ml šķidruma uz katriem pirmajiem desmit svara kilogramiem, 50 ml ūdens uz katriem nākamajiem desmit, un 15 ml šķidruma uz pārējiem atlikušajiem svara kilogramiem.

Šķidruma deficīta aprēķins

Ir izstrādātas rekomendācijas, kā noteikt dehidratāciju un šķidruma nodrošinājuma līmeni (American Medical Directors Association, 2001). Šķidruma deficītu var aprēķināt ar sekojošas formulas palīdzību:

  • noteiktais seruma Na/140 x ķermeņa svars (kg) x 0,5 mīnus ķermeņa svars x 0,5. Respektīvi, no plānotā kopējā organisma ūdens daudzuma (L) atņem reālo kopējo organisma ūdens daudzumu. Piemēram, ja pacienta nātrija līmenis ir 154 mEq/L jeb mmol/L un svars 50 kg, aprēķinātais šķidruma deficīts būs 2,5 litri ((154/140 x 50 x 0,5) - (50 x 0,5) = 27,5 - 25 = 2,5)

Dzērienu izvēle

Ūdens daudzums dzērienos variē. Tīrs ūdens un minerālūdens satur 100% ūdens, kafijā un tējā tas ir ap 99,5%, sulās 90-94%. Vājpienā, 2% pienā un pilnpienā ir atbilstoši 91, 89 un 87 procenti ūdens. [1] Dzeršanai vislabāk izvēlēties tīru ūdeni, labāk negāzētu minerālūdeni ar zemu mineralizācijas pakāpi, dabiskas, nevis no koncentrātiem ražotas sulas un tikai retos gadījumos pēc iespējas mazāk saldinātu limonādi. Dzērienu, tāpat kā pārtikas produktu, izvēlei kā vadlīnijas var kalpot dzērienu piramīda (attēls).

Dzērienu ikdienas izvēle

Saldinātie gāzētie dzērieni

Kā norāda pētījuma dati, Baltijas valstīs bērnu vidū ir samēra mazs gāzēto, saldināto dzērienu patēriņš - tos izvēlas aptuveni 20% bērnu. Latvijā 9,2% vienpa­dsmitgadīgu meiteņu un 14,1% vienpa­dsmitgadīgu zēnu lieto saldinātos un gāzētos dzērienus katru dienu, 13 gadu vecumā tos katru dienu lieto 16,2% meiteņu un 19,2% zēnu, 15 gadu vecumā - 16,2% meiteņu un 22,3% zēnu. [25]

Pastiprināta gāzēto un saldināto dzērienu lietošana, it sevišķi, ja tos lieto ikdienā, nopietni ietekmē veselību.

  • Pirmkārt, šo dzērienu lietošana negatīvi korelē ar piena dzeršanu. Pētījumā [26] pierādīts, ka pusaudži, kuri lieto apmēram 380-770 ml saldināto un gāzēto dzērienu dienā, 3,5 reizes mazāk lieto pienu, salīdzinot ar pusaudžiem, kuri šos dzērienus nelieto. Tas nozīmē, ka bērni pienu aizstāj ar saldinātiem un gāzētiem dzērieniem, kas reizē samazina uzņemto kalcija, magnija, B2 (riboflavīns), A vitamīna un askorbīnskābes daudzumu.
  • Otrkārt, paaugstinātais cukura un skābes saturs dzērienos nelabvēlīgi iespaido zobu veselību. Bērni, kuriem diagnosticēts zobu kariess, daudz biežāk lietojuši saldinātos gāzētos dzērienus, īpaši Coca-cola. [27;28]. Zobus bojā kā paaugstinātais cukura daudzums, tā dzērienā esošā fosforskābe (H3PO4). Fosforskābe tiek lietota dzēriena skābināšanai un kā krāsviela. Tā atrodama parastās un diētiskās kolās, fosforskābes saturs svārstās robežās no 44 līdz 70 mg uz katriem 350 ml dzēriena.
  • Treškārt, ir atklāta stingra sakarība starp gāzēto saldināto dzērienu lietošanu un kaulu lūzumiem, novērojot 76 meitenes vecumā no 8 līdz 16 gadiem. [29] Cits pētījums pierādīja, ka kolas dzērienu lietošana statistiski ticami korelē ar kaulu lūzumu risku skolas vecuma jauniešiem septiņu līdz 14 gadu vecumā. Pētījumos [30] pierādīts, ka, mēnesi lietojot dzērienus ar augstu fosforskābes un zemu kalcija saturu (15 jaunietes 18-25 gadu vecumā), novēro pastāvīgu paaugstinātu paratireoīdā hormona līmeni. Zinātnieki secinājuši, ka uztura izraisītais sekundārais hiperparatireoidisms nelabvēlīgi ietekmē kaulu veselību un nesekmē optimālu kaulu masas attīstību.

Pētījumi pierāda, ka palielināta fosforskābes lietošana uzturā attiecībā pret uzņemto kalcija daudzu negatīvi ietekmē kaulu masas zudumu un ir pamats osteoporozes attīstībai vēlākā dzīves periodā. 50% no kopējās kaulu masas meitenēm attīstās vecumā no deviņiem līdz 18 gadiem (pusaudžu vecums ir kritiskais posms maksimālās kaulu masas sasniegšanā).

  • Ceturtkārt, aptaukošanās arī var būt saistīta ar šķidruma uzņemšanu. Pierādīts, ka saldināto gāzēto dzērienu lietošana ir viens no faktoriem, kas izraisa aptaukošanās slimības bērniem. Tiek rekomendēts minētos dzērienus aizvietot ar pienu vai ūdeni, vienlaikus nodrošinot svara kontroli. Viens no pētījumiem pierādīja, ka vīriešiem, kuri pusdienās dzer enerģētiskos dzērienus, ievērojami palienlinās kopējais uzņemto kaloriju daudzums. Dzerot ar saharozi saldinātus dzērienus, palielinās slāpju sajūta, tādējādi tiek veicināts lielāks šī produkta patēriņš. Krāsaino gāzēto dzērienu lietošana bērniem ir faktors, kas nopietni palielina šo dzērienu kopējo patēriņu un kopējo uzņemto enerģijas daudzumu.

Kopsavilkums

  • Hidratācijai jeb organisma nodrošinājumam ar ūdeni ir svarīga praktiska nozīme.
  • Ūdens ir galvenā organisma sastāvdaļa, kas nodrošina daudzas dzīvībai svarīgas funkcijas.
  • Organismā ir vairāki mehānismi, lai sabalansētu ūdens uzņemšanas un patēriņa bilanci, izmainot nieru un hormonu darbību. Parasti veselam pieaugušam cilvēkam šķidruma zudums izraisa negatīvu reakciju uz kopējo organisma bilanci, bet tā ir īslaicīga un tiek novērsta pati par sevi.
  • Bērniem, sevišķi zīdaiņiem, ir augstāks dehidratācijas risks salīdzinājumā ar pieaugušajiem. Vecākiem un citām aprūpes personām ir jāzina pazīmes un simptomi, kas norāda uz bērnu dehidratāciju, un jākontrolē šķidruma uzņemšana.
  • Fiziski aktīviem bērniem, sevišķi paaugstinātas fiziskas slodzes apstākļos, jo īpaši karstā laikā, nepieciešamība pēc šķidruma ir augstāka nekā mazkustīgiem indivīdiem normālā apkārtējās vides temperatūrā.
  • Gados vecākiem cilvēkiem var būt pasliktināta urīna koncentrēšana, nātrija aizturēšanas spējas, samazināta slāpju sajūta, kā rezultāta var būt ierobežota šķidruma uzņemšana, kas var izraisīt dehidratācijas risku un hipernatrēmiju.
  • Ieteikums ūdens zudumu gadījumā ir uzņemt vienu litru šķidruma uz katru zaudēto svara kilogramu.
  • Izglītības iestādēs skolēniem būtu jānodrošina iespēja dzert nevārītu ūdeni.

Ārstiem, medicīnas māsām, skolotājiem, vecākiem un citām atbildīgām personām ir jāveicina ūdens regulāra uzņemšana, lai stabilizētos katra Latvijas iedzīvotāja pārliecība, ka ūdens ir neatņemama dzīves sastāvdaļa un tas jālieto vismaz astoņas glāzes dienā.

Literatūra

  1. Grandjean A. C. Water  requirements, impinging factors, and recommended intakes// Nutrients in Drinking water, 2005, WHO, Geneva, 25-40.
  2. Greenleaf J. E. Problem: Thirst, drinking behaviour, and involuntary dehydration//Medicine and Science in Sports and Exercise, 1992; 24: 6: 645-6.
  3. Chan J. et al. Water, other fluids, and fatal coronary heart disease//Am J Epidemiol, 2002, 155: 827-33.
  4. Schroeder C. et al. Water drinking acutely improves orthostatic tolerance in healthy subjects//Circulation, 2002, 106: 2806-11.
  5. Boschmann M. et al. Water-induced thermogenesis//Journal of Clinical Endocrinology and Metabolism, 2003; 88: 6015-9.
  6. Campbell N. R. et al. Dehydration during fasting increases serum lipids and lipoproteins//Clin Invest Med, 1994; 17: 570-6.
  7. Stookey J. D. Another look at fuel + O2 -> CO2 + H2O. Developing a water-oriented perspective//Medical Hypotheses, 1999; 52: 285-90.
  8. Levine B. Role of liquid intake in childhood obesity and related diseases//Curr Concepts Perspect Nutr; 1996: 8(2).
  9. Kennedy W. L., Chiu P. Influence of age on thirst and fluid intake//Medicine and Science in Sports and Exercise, 2001; 33: 1524-32.
  10. Wilson M-MG., Morley J. E. Impaired cognitive function and mental performance in mild dehydration//European Journal of Clinical Nutrition, 2003; 57, Suppl 2: S24-S29.
  11. Nygaard I., Linder M. Thirst at work - an occupational hazard?//Int Urogynecol J Pelvic Floor Dysfunct, 1997; 8: 340-3.
  12. Siener R., Hesse A. Fluid intake and epidemiology of urolithiasis//European Journal of Clinical Nutrition; 2003: 57, Suppl 2: S47-S51.
  13. Tang R. et al. Physical activity, water intake and risk of colorectal cancer in Taiwan: a hospital-based case-control study//International Journal of Cancer, 1999; 82: 484-9.
  14. Slattery M. L. et al. Intake of fluids and methylxanthine-containing beverages: association with colon cancer//International Journal of Cancer, 1999; 81:199-204.
  15. Shannon J. et al. Relationship of food groups and water intake to colon cancer risk//Cancer Epidemiol Biomarkers Prev, 1996; 5: 495-502.
  16. Altieri A. et al. Fluid intake and risk of bladder and other cancers//Eur J Clin Nutr, 2003; 57: S59-S68.
  17. Walsh N. P. et al. Saliva flow rate, total protein concentration and osmolality as potential markers for whole body hydration status during progressive acute dehydration in humans//Archives of Oral Biology, 2004; 49: 149-54. 
  18. Shirreffs S. M., Maughan R. J. Urine osmolality and conductivity as indices of hydration status in athletes in the heat//Med Sci Sports Exerc, 1998; 30(11): 1598-602.
  19. Francesconi R. et al. Urinary and hematological indexes of hypohydration//Journal of Applied Physiology, 1987; 62: 1271-6.
  20. Popowski L. A. et al. Blood and urinary measures of hydration status during progressive acute dehydration//Med Sci Sports Exerc, 2001; 3: 747-53.
  21. Armstrong L. et al. Urinary indices during dehydration, exercise, and rehydration//International Journal of Sports Nutrition, 1998; 8(4): 345-55.
  22. Heird W. C. Nutritional Requirements. In: Behrman R. E., Kliegman R.M., Jenson H.B., eds. Nelson Textbook of Pediatrics 17th edition. Philadelphia: Saunders, 2004.
  23. Wong D. L. Balance and Imbalance of Body Fluids (2003). In Wilson D., Winkelstein M.L., Kline N. E., eds. Nursing Care of Infants and Children, 7th ed. Philadelphia.
  24. Sawka M. N., Montain S. J. Fluid and Electrolyte Balance: Effects on Thermoregulation and Exercise in the Heat (2001). In: Bowman B.A., Russell R.M., eds. Present Knowledge in Nutrition, 8th ed. Washington, DC: ILSI Press, 115-24.
  25. 25.  Vereecken C. et al. Eating habits (2004). In: Young people's health in context. Health Behaviour in School-aged Children (HBSC) study: international report from the 2001/2002 survey. Eds. Candace Currie C., Chris Roberts Ch. et al. WHO, 110-19.
  26. 26.  Harnack L. et al. Soft drink consumption among US children and adolescents: nutritional consequences//Journal of American Dietetic Association, 1999; 99, 436-41.
  27. 27.  Harrison J. L., Roeder L. B. Dental erosion caused by cola beverages//General Dentistry, 1991; 39, 23-4.
  28. 28.  Mistry M., Grenby T. H. Erosion by soft drinks of rat molar teeth assessed by digital image analysis//Caries Research, 27, 21-5.
  29. 29.  Wyshak G., Frisch R. E. Carbonated beverages, dietary calcium, the dietary calcium/phosphorus ratio, and bone fractures girls and boys//Journal of Adolescent Health, 1994;  15, 210-15.
  30. Calvo M. S. et al. Persistently elevated para­thyroid hormone secretion and action in young women after four weeks of ingesting high phosphorus, low calcium diets//Journal of Clinical Endocrinology and Metabolism, 1990; 70, 1334-40.
  31. AMDA (American Medical Directors Association) 2001. Dehydration and fluid maintenance//American Medical Directors Association (AMDA).

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Bērnu labsajūtas dinamikas un ūdens lietošanas paradumu korelatīvs izvērtējums

    Meļņika M. | 2015. gada 12. marts

    Pietiekama šķidruma daudzuma uzņemšana uzlabo kognitīvas funkcijas, pašsajūtu, uzmanību, garastāvokli, uzlabo vielmaiņas procesus, ādas stāvokli, palielina aizsardzības spējas, samazina slimību attīstības risku, toties ūdens trūkums organismā var izraisīt nogurumu, koncentrēšanās samazināšanos, galvassāpes, slāpes. [1]   Lasīt visu

  • Uztura terapijas iespējas

    Klīniskā barošana ir viens no nozīmīgākajiem posmiem kritiski slimu pacientu ārstēšanā, mazinot komplikāciju risku. [1] Jēdziens “uztura terapija” nozīmē uzturvielu nodrošināšanu cilvēkiem, kas paši nav spējīgi uzņemt šo vielu atbilstīgu daudzumu, lai nodrošinātu ķermeņa metabolisma enerģētisko vajadzību, kā arī izteikta hiperkatabolisma gadījumā, kas palielina pamata vielmaiņu un rada enerģētisko nepietiekamību, kuras rezultātā notiek organisma šūnu degradācija un attīstās malnutrīcija. Lasīt visu

  • Uzturvielu daudzumi Latvijas iedzīvotāju uzturā

    Šajā publikācijā salīdzināts dažādu uzturvielu daudzums cilvēku uzturā laika posmā no 1996. līdz 2000. gadam un 2004. gadā (jaunāki dati pašlaik nav pieejami). Uzturvielu daudzumu aprēķini veikti, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes datus par vidējo pārtikas produktu patēriņu laika posmā no 1996. līdz 2004. gadam, kas apkopoti Agrārās ekonomikas institūtā, un uzturvielas produktos vērtētas Rīgas Stradiņa universitātes Uztura akadēmiskajā skolā un Uztura laboratorijā. Lasīt visu