PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Skolotāja harisma

D. Ezera
Skolotāja harisma
Par dažiem skolotājiem studentu vidū klīst leģendas. Piemēram, kā piesēžot uz galda un īpatnēji velkot „r” skaņu, lekcijas lasīja pasniedzējs Makss Beļenkijs (bet studentes pirms viņa lekcijām skrēja uz frizētavu pucēties!), kā eksāmenu pieņēma Kristaps Rudzītis, kā Jūlijs Anšelēvičs saviem studentiem mācīja ne tikai profesionālās lietas, bet arī – kādai jābūt attieksmei pret pacientu. Kā Miervaldis Kaminskis gan ar bargām, gan asprātīgām metodēm – izdomājot pašsacerētus stāstiņus, piemēram, par Galvas apvidus artēriju – panāca, ka anatomijas gudrības paliek prātā. Un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl daudzas personības...Tie ir skolotāji, kurus apbrīno, no kuriem dažkārt arī baidās, kuru mācības patur prātā uz mūžu, kurus atceras. Kuriem piemīt vārdos neizskaidrojamā harizma un dzīvesgudrība.

Būt kā draugam, robežu nepārkāpjot

Rīgas Stradiņa universitātes Vispārējās ārstniecības fakultātes 5. kursa studente Linda Piekuse ar apbrīnu mācās no saviem skolotājiem laika plānošanu un attieksmi pret pacientiem.

Linda Piekuse, RSU Studentu zinātniskās biedrības priekšsēdētāja Linda Piekuse, RSU Studentu zinātniskās biedrības priekšsēdētāja
Linda Piekuse, RSU Studentu zinātniskās biedrības priekšsēdētāja

Esmu izvēlējusies ģenētiku, un mani skolotāji ar lielo burtu ir Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas, bioloģijas un ģenētikas katedras vadītāja un Valsts medicīnas ģenētikas centra ārste Baiba Lāce un šī centra ārste Zita Krūmiņa. Ģenētikā darbs vairāk noris laboratorijā, nav tik ciešas saiknes ar pacientiem. Tomēr tas, ko gribu paturēt prātā visam turpmākajam mūžam, ir attieksme pret pacientu - tāda, kā ir dakterei Lācei. Ģenētikā ir tādi gadījumi, kad maz ko var palīdzēt, ir jāprot pateikt vecākiem, kas notiek ar viņu bērnu, izskaidrot sarežģīto situāciju. Tas ir ļoti grūti, un tāpēc es dakteri Lāci apbrīnoju. Kā viņas abas ar dakteri Krūmiņu cīnās par šiem bērniem! Man patīk, ka abas skolotājas man ir gandrīz kā kolēģes. Kad mācies universitātes pēdējos kursos, pasniedzēji pret studentu sāk izturēties kā līdzīgs pret līdzīgu.

Kas ir labs skolotājs? Tāds, kuram ir saikne ar praksi, nevar būt tikai teorētiķis. Studenti novērtē viņa prasmi zināšanas izmantot praksē. Nešķirot skolniekus un spēja būt objektīvam - tā ir viena no grūtākajām lietām. Svarīga ir māka stāstīt vienkāršā saprotamā valodā. Man patīk, ja skolotājs prot būt studentam kā draugs, tomēr nepārkāpt familiaritātes robežu; zināmai distancei, protams, jābūt, tomēr tā nevar būt bezpersoniska. Būt labam skolotājam ir ļoti grūti.

Manuprāt, darbs ar studentiem palīdz pašiem pedagogiem sevī saglabāt spraigumu, vienmēr kaut ko jaunu iemācīties. Mūsdienās tas ir ļoti svarīgi, jo arī pacienti kļūst arvien izglītotāki.

Ir pasniedzēji, kuriem studenti un medicīna ir sirds darbs, un pie viņiem ir laime mācīties. Ir arī skrejošie, kuri skatās pulkstenī. No vienas puses, nevar viņiem pārmest. Ja cilvēkam ir desmit darbi un vienpadsmitais - studenti, tad tas ir loģiski. Viss notiek paralēli, un to ir grūti apvienot.

No saviem pedagogiem mācos attieksmi pret pacientiem, laika plānošanu, jo apbrīnas vērts ir tas, kā viņi prot pavadīt laiku gan ģimenē, gan strādājot, gan vēl uzrakstīt doktora disertāciju. Nesaprotu, kā var pietikt laika visam!

Labā īpašība stingrība - gan pret sevi, gan studentiem

Profesorei Ludmilai Vīksnai ir daudzi prestiži amati - Rīgas Stradiņa universitātes Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras vadītāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, Ģimenes medicīnas studiju, pētniecības un organizācijas centra direktore un Latvijas Infektologu asociācijas prezidente - bet tas viņai neliedz būt prasīgai un reizē cilvēcīgai pret saviem studentiem. Viņa atceras, cik emocionāli pacilājoši ir brīži, kad no bijušajiem studentiem saņem vēstuli, piemēram, no Izraēlas vai Amerikas, ar stāstījumu, ka kārtojuši eksāmenu infekciju slimībās un paveikuši to... izcili.

Profesore Ludmila Vīksna, RSU Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un  AIDS katedras vadītāja Profesore Ludmila Vīksna, RSU Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un  AIDS katedras vadītāja
Profesore Ludmila Vīksna, RSU Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras vadītāja

Savā laikā būt pedagogam bija visai prestiža nodarbe, un, lai mācītu, bija jāatbilst daudziem nosacījumiem. Viens no tiem - atbilstoša izglītība, ar to es domāju zinātniskos grādus. Ar pieredzi vien nepietika.

Ir cilvēki, kuriem patīk nodot savas zināšanas tālāk un līdz ar to pašiem nemitīgi pilnveidoties. Mani arī gandarīja šī nepārtrauktā izglītošanās. Un vēl - man bija izcili skolotāji, kuriem gribējās kaut mazliet līdzināties. Piemēram, akadēmiķis Anatolijs Bļugers, hepatoloģijas nozares iedibinātājs Latvijā, kurš strādājis kopā gan ar Paulu Stradiņu, gan Kristapu Rudzīti. Ļoti daudz esmu mācījusies no profesora Bļugera, vēl jūnijā sagatavojām vadlīnijas par B hepatīta ārstēšanu. Profesoram bija gaišs prāts, un viņš vienmēr pateica ārkārtīgi būtiskas lietas. Viņš sarakstīja aptuveni 40 grāmatas un vairāk nekā tūkstoti publikāciju. Bez šaubām, gribas viņam līdzināties; man pagaidām ir tikai četras grāmatas un ap 300 publikāciju. Tas ir daudz, bet vēl ir uz ko tiekties.

Laba skolotāja kvalitātes? Man šķiet, ka vispirms ir svarīgi ļoti labi zināt priekšmetu, kuru māci citiem. Attieksmei pret tiem, kurus māci, ir jābūt labestīgai. Jābūt pacietībai un pasaule jāsaskata mazliet plašāk nekā vien konkrētā priekšmeta robežās. Piemēram, jāzina atsevišķi slimību gadījumi, kādi Latvijā nav sastopami, taču ar jaunajiem ārstiem tos var apspriest.

Nevajadzētu jaukt darbu ar personīgo dzīvi. Laba īpašība ir stingrība. Gan pret sevi, gan pret studentiem. Pret studentiem - atprasot iemācīto vielu. Pret sevi - ja vairāki studenti nezina mācīto, tad varbūt vaina ir nevis studentā, bet pasniedzējā. Jābūt paškritiskam un jācenšas būt objektīvam pret visiem.

Ja nevar apgūt iemācīto, jābūt dūšai ieteikt studentam mācīties ko citu. Ja pilnīgi noteikti jūtu, ka studentam nepatīk slimnieki vai ir bailes, ir jāizvēlas veids, kā jau pirmajos kursos bez ļaunuma pateikt, ka, zinot savu pieredzi, diezin vai no viņiem iznāks labi ārsti. Varbūt mainīt medicīnas specifiku: no praktiskā pāriet uz zinātnisko pētniecību vai laboratorijas darbu, sanitāri epidemioloģisko dienestu? Katram jau ir savs talants.

Profesors Anatolijs Bļugers mūs mācīja būt vispusīgiem. Es zinu, kā viņš mācēja runāt ar pacientu, kā mācēja izmeklēt un pēc tam nekautrējās priecāties, ja tas labi izdevās. Tā ir zināma skola - ir svarīgi arī prast sevi novērtēt!

Labam skolotājam jābūt zinošam, paškritiskam, godīgam un diezgan atvērtam zināšanu nepārtrauktai pilnveidošanai. Puse no pasniegtā jaunajiem ārstiem ir profesionālisms, otra puse - personīgais ieguldījums.

Esmu cilvēks, kurš ietur distanci. Tā ir mana rakstura īpašība. Ar daudziem draugiem, kurus pazīstu visu mūžu, esmu uz jūs. Ar studentiem vienmēr esmu uz jūs, nekad nesaucu studentus vārdā. Ne tāpēc, ka ārkārtīgi vēlētos norobežoties, taču es gribu, lai studentos veidojas pašcieņa. Mēs neesam viena paaudze, arī stāvoklis ir atšķirīgs.

Vārds studijas nozīmē, ka pašam ir daudz jāstrādā, bet medicīna ir no tām nozarēm, kur viss nav grāmatās izlasāms. Ir grāmatas svešvalodās, kuras daudzi studenti tik labi nepārvalda. Uzskatu, ka medicīnā lekcijām jābūt obligāti apmeklējamām. Tieši tāpēc, ka nav pieejams plašs materiāls un pieejamais pašam nav apgūstams. No otras puses - jādomā, cik kvalitatīvas ir lekcijas. Ja tiek atkārtots viens un tas pats, ja pietrūkst mūsdienu skatījuma, ja lektoram ir slikta dikcija... Kad es studēju, lekcijas bija obligātas, un no šīsdienas pozīcijām varu teikt, ka tā bija liela laime dzirdēt profesoru Beļenkiju, profesoru Bļugeru. Tas bija vesels priekšnesums! Dzirdēt piemērus no dzīves, kuri grūti apgūstamo materiālu padara ļoti labi atpazīstamu. Ļoti augstu vērtēju lekcijas, taču ar nosacījumu - ja tās ir labas.

Studenti ir tik dažādi. Šodien studentiem novēroju uzvedības problēmas. Tā nav studentu, bet gan kopēja mūsu sabiedrības vaina - nav iekšējā cenzora. Viņi nereti nesaprot, kā vajadzētu uzvesties pie pacienta gultas. Vai, piemēram, drīkst vīrietis nākt uz nodaļu šortos un iet šādā izskatā runāt ar pacientu? Vai drīkst meitenes ar smukiem plikiem vēderiņiem iet pie pacienta? Manuprāt, zaudējums - tas, ka, ienākot pasniedzējam, kolēģi nepieceļas. Ka, ienākot telpā, kolēģi nesveicinās. Taču tas vērojams visā sabiedrībā, ne vien medicīnas studentu auditorijā.

Kādreiz, šķiet, ka saskatu talantīgos studentus, bet dzīvē notiek korekcijas. Nekļūdīgi varu atšķirt vienīgi tos, kuri nav ļoti gudri. Manā kursā bija vairāki kolēģi, kuri ar izcilību beidza augstskolu, taču par ārstiem nestrādā. Ir noticis arī otrādi: ne tik labi mācījās, bet ir ļoti labs ārsts.

Prasme runāt skaidri, vienkārši un mierīgi

Kardiologs, docents Guntis Bahs darbā ar studentiem izmanto dažas metodes, kuras kādreiz piedzīvojis pats kā students.

Docents Guntis Bahs, Rīgas 1. slimnīcas 2. nodaļas vadītājs Docents Guntis Bahs, Rīgas 1. slimnīcas 2. nodaļas vadītājs
Docents Guntis Bahs, Rīgas 1. slimnīcas 2. nodaļas vadītājs

Pedagoga darbs noteikti nav mana mērķtiecīga izvēle, jo šīs durvis atvēra mans un daudzu Latvijas ārstu bijušais skolotājs, izcilais pedagogs profesors Jūlijs Anšelēvičs. Sestā kursa beigās profesors man vaicāja par nākotnes plāniem. Viņš piedāvāja darbu viņa vadītajā katedrā. Līdzās bija tik daudzi pieredzējuši, izcili un zinoši kolēģi, ka man atlika tikai noskatīties un mācīties no viņiem.

Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai kļūtu par skolotāju? Tas ir aicinājums un prasme citiem pateikt visu skaidri, vienkārši un mierīgi. Sauksim to par aicinājumu.

Man pašam ir divas autoritātes. Viens ir minētais profesors Anšelēvičs, otrs - arī Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Anšelēviča skolnieks Andrejs Kalvelis - mans padomdevējs pētniecības jautājumos. Profesors Kalvelis man ir ļoti tuvs kolēģis, no kura turpinu mācīties joprojām.

Testi šodien ir mūsu apmācības sistēmas pamatā, tā ir sistēma, kurā atprasa iepriekš izklāstīto informāciju, tādējādi, manuprāt, diezgan būtiski zūd pedagoga personības nozīme. Taču tās svars ir nenovērtējams. Jo mācāmies un ņemam par paraugu ne jau tikai profesionalitāti, bet arī personiskās īpašības, inteliģenci, asprātību, kas kopā veido lielu personību.

Neatbalstu drastisku pieeju darbā ar studentiem, esmu par to, lai no studējošā cilvēka tiktu prasīts rezultāts. Ja kāds ir spējīgs sniegt apmierinošu, labu vai pat spožu rezultātu, neapmeklējot manas nodarbības, esmu gatavs viņam piedot šos kavējumus, jo tā ir viņa darīšana, kā sagatavojies. Vēl man atmiņā nāk pedagogs - Propedētikas katedras bijušais docents Grīnbergs un viņa darba metodes. Kad studēju, viņš bieži vien liedza pierakstīt nodarbībā stāstīto. Motivācija paradoksāla, es pat teiktu absurda. Docents liedza pierakstīt, jo uzskatīja, ka tā cilvēks var labāk iegaumēt, cenšoties saprast, kas tiek runāts, izprast, izsekot. Students nogulsnē savā atmiņā svarīgāko un arī iemācās, bet, mehāniski pierakstot, aizmirst. Dažkārt šo pieeju, kas man šķiet ļoti profesionāla un auglīga, esmu mēģinājis mācīties no viņa un izmantot, strādājot ar saviem studentiem.

Pagaidām nevaru lielīties ar ilgu pedagoga praksi, tie ir 14-15 gadi. Salīdzinot studentus šo gadu garumā, jāsalīdzina cilvēciskās īpašības. Tās nav mainījušās, jo cilvēks mūžīgi būs tāds, kāds viņš ir: ar trūkumiem un personiskām spožām īpašībām. Runājot par augstākās izglītības iegūšanas metodoloģiju un dažādām metodikām, laiks ir būtiski paātrinājies, dzīvošanas un studēšanas temps ir nesalīdzināmi dinamiskāks. Pieejamās literatūras un informācijas aprites temps ir straujāks. Tas prasa lielāku apsviedību, izveicību un fizisku izturību.

Vai izjūtu un redzu apdāvinātākos studentus? Jā. Gandrīz katrā grupā tāds ir. Tomēr dzīve bieži vien sagādā patīkamus pārsteigumus, kad atpalicējs gūst spožus panākumus kādā specialitātē. Un arī vilšanos, kad daudzsološs students aiziet no medicīnas, lai pelnītu naudiņu kādā farmācijas kompānijā, aprokot savu talantu.

Studentus nav atļauts šķirot - tas ir pareizi. Mēs pārāk īsu brīdi esam kopā ar katru personību, lai prognozētu viņa nākotni, izteiktu liktenīgus lēmumus par tālāko profesionālo dzīves ceļu. Es varu tikai veicināt, atbalstīt un uzmundrināt.

Atzīstu - darbs katrā studentu grupā rada bagātīgas emocijas. Emocionāli brīži ir gandrīz katru dienu, jo saskaros ar cilvēkiem, kuri nereti tik ļoti atšķiras no manis paša. Jā, viņi izraisa ne tikai labas, bet arī negatīvas emocijas. Tomēr profesionālisms prasa savas emocijas neatklāt, dažreiz arī slēpt, pietaupīt, lai vēlāk pārdomātu. Mana pārliecība - profesionālim bārstīties ar emocijām nav atļauts.

Foto: Inese Austruma