Ko noklusē pacients?

Kā tālsatiksmes vilcienā

Dr. INETA VASARAUDZE atzīst, ka pacienti visbiežāk noklusē informāciju, kas, viņuprāt, nav būtiska vai neattiecas uz konkrētās specializācijas ārstu. „Sievietes ginekoloģiju bieži saista tikai ar reproduktīvo veselību vai dzimumorgāniem, bet neiedomājas, ka matu izkrišana varētu būt saistīta ar hormonālajām izmaiņām. Protams, ne katram ārstam jāzina, ka pacientam ir nagu sēnīte, taču labāk, ja viņš ārstam pajautā, vai par konkrēto problēmu nav jāpastāsta."

Nesen pie manis atnāca paciente, izglītota sieviete, kurai bijis insults. Izrādījās, viņa arī pēc insulta turpinājusi lietot hormo naizstājterapiju... Šādos gadījumos insults ir pirmā kontrindikācija, taču sieviete nebija iedomājusies izstāstīt neirologam, ka viņa lieto hormonaizstājterapiju. Viss beidzās labi, bet varēja būt arī traģisks iznākums. Visbiežāk šādas situācijas rodas tāpēc, ka pacientam nav konkrēta mediķa, kurš uzņemtos virsvadību pār viņa ārstēšanu. Cilvēks aiziet pie ģimenes ārsta, kurš nedzird vai nevēlas dzirdēt viņa problēmas, un, nesagaidījis atsaucību, meklē risinājumu pats. Daudziem ir apdrošināšanas polises, un tad viņi ar biezu izmeklējumu mapi rokās skraida no viena ārsta pie cita. Kaut ko iesaka draugi, kaut ko - kaimiņi...

Neviena izmeklēšanas metode nevar pateikt par pacientu tik daudz, kā viņš pats. Uzmanību pievēršu ne tikai tam, ko pacients stāsta, bet arī viņa ķermeņa valodai, kas bieži runā daudz patiesāk. Man ir izstrādāts arī savs standartjautājumu komplekts, ko uzdodu katram pacientam. Tie arī parasti palīdz atklāt zemūdens akmeņus. Nereti pacientam ir sūdzības, taču analīzes - labas. Tas nenozīmē, ka viņš ir psihiski slims vai mēģina kaut ko simulēt. Drīzāk mūsu metodes vai zināšanas ir nepietiekamas, lai izzinātu konkrēto slimību. Svarīgākais - lai pacients uzticas ārstam. Ja sieviete, kurai spirāles vai hormonālo kontracepcijas līdzekļu ietekmē parādījusies depresija, laikus nāktu pie sava ginekologa, viņai nebūtu jāmeklē palīdzība pie psihiatra. Ginekologs vienkārši ieteiktu nomainīt tabletes, un problēma būtu atrisināta. Jaunākajiem kontracepcijas līdzekļiem ir tik zema hormonu iedarbība, ka jābūt ļoti lielām un ilgstošām devām, lai tie rosinātu depresiju.

Par laimi savā praksē nav nācies sastapties ar pacientēm, kuras atnākušas ar ielaistām onkoloģiskām problēmām tāpēc, ka gājušas pie ekstrasensiem. Šajā ziņā man pat izveidojusies interesanta sadarbība ar kādu bioenerģētiķi, kurš savas pacientes sūta pie manis. Aci pret aci viņu nekad neesmu redzējusi, bet nāk pacientes un saka: es esmu no tā un tā... Nesen no kāda Latvijas rajona atbrauca sieviete, kurai zāļu tantiņa bija pateikusi, ka viņai ir mioma. Ja ginekologs sakot, ka jāoperē, lai piekrītot. Ja neesot jāgriež, lai nākot pie viņas.

Domāju, ka galvenais priekšnoteikums, lai pacients nenoklusētu informāciju, ir pietiekams vizītes laiks un savstarpēja saprašanās. Daudzas lauku sievietes joprojām brauc pie ginekologa uz Rīgu, jo baidās, ka māsiņa izlasīs pacienta kartiņā rakstīto un informācija par viņām nonāks kāda cita rokās. Savukārt, atbraucot uz Rīgu, kur visus redz pirmo un pēdējo reizi, var uzticēties daudz vairāk. Kā senajos, labajos stāstos par braucieniem tālsatiksmes vilcienos, kur ceļabiedri izstāsta viens otram visu savu dzīvi.

Svarīgākais - kontakts starp ārstu un pacientu

„Visu mūžu esmu paturējis prātā skolotāja profesora Kristapa Rudzīša kalambūru: katrs kroplis atrod savu kroplenīti, katrs slimnieks - savu dakterīti. Jābūt kontaktam starp ārstu un slimnieku. Ja tā nav, slimnieks patiešām var daudz ko noklusēt. Jo nesaskata ārstā draugu, aizstāvi un radniecīgu dvēseli," teic profesors ANATOLIJS DANILĀNS.

Mūsdienās ikviens cilvēks tomēr var atrast sev citu ārstu, ja ar esošo pavisam nesaskan. Īpaši bezjēdzīgi siet kopā ārstu un pacientu hroniskas slimības gadījumā. Tomēr vispirms gribētu aicināt kolēģus panākt pacientiem pretī un vairāk viņus saprast. Tad arī pacienti uzticēsies.

Ārsta praksē mēdz būt divas pamatsituācijas: pacients par savām izjūtām stāsta pārspīlēti daudz vai kaut ko noklusē. Bieži - kā vienā, tā otrā gadījumā - tas notiek neapzināti. Ja pacientam rodas sajūta, ka ārsts viņa sūdzības nav ņēmis vērā, ja nav laika izskaidrot, ka problēma var pārvērsties nopietnos veselības traucējumos, pacients par to var runāt atkal un atkal. Mediķim nevajadzētu dusmoties, bet saprast. Nekas ļauns nenotiks, ja rekomendēs pacientam kādu lieku analīzi. Pat tad, ja zināms, ka lielas izmaiņas nav gaidāmas. Tas nostiprinās uzticēšanos, bet rāšana un dusmošanās noved tikai pie neuzticēšanās.

Ar savu pašreizējo pieredzi esmu uzmanīgs pret uzsvērti drošiem pacientiem. Visbiežāk aiz ārējās bramanības slēpjas ļoti nobijies cilvēks. Gadās arī pacienti, kuri savu veselību neuzskata par vērtību, viņi var kaut ko neizstāstīt gluži vienkārši tāpēc, ka tas nešķiet svarīgi. Tāpēc pacientus vienmēr aicinu stāstīt vairāk un atļaut man izvērtēt, kas būtisks un kas - nē.

Daudzi no ārsta mēģina slēpt, ka smēķē vai lieto alkoholu. Taču ir tik daudz pazīmju, pēc kurām to tik un tā var secināt... Mēģinu stāstīt, ka neesmu mācītājs, kas grib morāli ietekmēt, bet vēlos palīdzēt viņu veselībai. Ka mums abiem ir svarīgi, lai viņš pastāstītu, kā ir patiesībā. Parasti tas palīdz.

Agrā jaunībā man bija teorija, ka ļoti retos gadījumos hronisks pankreatīts var būt arī cilvēkiem, kuri lieto treknu ēdienu. Taču tad reiz ar vienu šādu pacientu, kurš man vizītēs stāstīja par lielo kāri uz treknu gaļu, gadījās būt kopā somu pirtī. Redzot, cik daudz degvīna viņš tajā vakarā izlietoja, mana teorija sabruka kā kāršu namiņš...

Dažreiz slimnieki nepastāsta, ka viņi aplami ēd un par maz kustas. Domā, ka fiziski pārstrādājušies, jo visu dienu nomocījušies pa virtuvi... Pacients saka: „Dakterīt, neko lieku neēdu!" Tikai - kāpēc viņam savākušies vairāk nekā simts kilogrami? Protams, cilvēkiem mēdz būt dažāda vielmaiņa, tomēr...

Interesantas situācijas veidojas, rekomendējot medikamentus ķermeņa masas samazināšanai. Daudzi pēc dažām dienām atkal ir klāt un sūdzas par smagām blakusparādībām, par preparātu nepanesību. Taču, kad visu vēlreiz izrunājam, izrādās - vainīgas nav zāles, bet gan kārtējais karbonādes gabaliņš... Atceros kādu celiakijas pacienti, kuras dēļ nonācu diezgan neveiklā situācijā, jo viņa aglutēnās diētas laikā neuzskatīja par traģisku ik pa laikam apēst pa kādam miltu produktam. Labi, ka pati vēlāk atzinās!

Mani nekad nav satraucis, ka pacienti paralēli bijuši pie kāda cita speciālista vai zāļu tantiņām. Manuprāt, šādos gadījumos nav ārsta cienīgi dusmoties uz pacientu; tas tikai rosina neuzticību. Galvenais, lai viņi jūtas labāk un vajadzīgajā laikā atnāk pārbaudīties. Bēdīgāk, ja atnāk jau ar ļoti ielaistu slimību. Nesen ārstēju pacientu ar Krona slimību. Brīnījos, kāpēc viņš nav meklējis mediķu palīdzību ātrāk. Viņš pastāstīja, ka gadu dakterējies pie filipīniešu ķirurgiem, kuri operē ar rokām...

Diezgan bieži pacienti kautrējas atzīt, ka nav lietojuši vai, pareizāk sakot, aizmirsuši lietot kādu medikamentu. Taču zinātniski pierādīts - ja cilvēkam regulāri trīs reizes dienā jālieto kāds medikaments, viņš to noteikti kādreiz aizmirst iedzert.

Latvijas pacienti ļoti piesardzīgi izturas pret antidepresantiem un sedatīviem līdzekļiem. Pacients var nolemt šādas zāles nedzert, ja ārsts nav izskaidrojis, kāpēc tās jālieto - arī daudzu funkcionālu problēmu gadījumā svarīga stabila nervu sistēma.

Neraugoties uz tehnoloģiju straujo attīstību, veiksmīgas ārstēšanas pamatā vienmēr bijušas un būs pacienta attiecības ar ārstu. Prieks, ka to sapratuši arī kolēģi ārzemēs. Kad pirms 20 gadiem pirmoreiz viesojos ASV slimnīcās, biju pārsteigts par tik tehnoloģisku izmeklēšanu. Aizgāju paskatīties, kā strādā reimatologi. Pacientei, kurai bija diagnosticēts reimatoīdais artrīts, māsiņa palīdzēja saģērbties halātiņā. Ārsts pacienti caur halātiņu izklaušināja. Taču tad vienā brīdī drēbes pavilkās mazliet uz augšu un es ieraudzīju, ka viņai uz ceļgalu locītavām iekaisusi āda. Izrādījās - viņai ir nevis reimatoīdais, bet psoriātiskais artrīts. Protams, amerikāņu ārsts šādu slimību zināja, bet tā kā viņš pacienti izmeklēja tikai caur halātiņu... Nedz medikamenti, nedz dārgas aparatūras vai izmeklējumi nevar aizstāt pacienta kontaktēšanos ar ārstu.

Ja mērķtiecīgi nepajautāsi, neuzzināsi

Minot faktus, ko pacienti noklusē visbiežāk, dr LADA STOLIGVO pirmo nosauc atkarību no alkohola vai narkotiskajām vielām. „Vēl jo vairāk cilvēki par šīm problēmām nevēlas runāt tad, ja tās bijušas pagātnē, bet šobrīd vairs nav aktuālas."

Iespējams, vispārējās prakses ārstam tas arī nav tik būtiski, bet pacienti ar somatiskajām problēmām bieži ir satraukti, viņiem ir miega traucējumi. Līdz ar to ārsts ar vieglu roku var izrakstīt trankvilizatorus. Taču pacientiem, kuriem bijušas problēmas ar alkoholu vai narkotikām, trankvilizatori ir aizliegti, jo ātrāk nekā citkārt var izveidoties krustveida atkarība. Tāpēc, rekomendējot psihotropās zāles, vienmēr turos pie zināma aptaujas algoritma. Viens no obligātajiem jautājumiem - vai sieviete nav stāvoklī un tuvākajā laikā neplāno grūtniecību. Sievietes reizēm pat neiedomājas ārstu par to brīdināt. Tāpat nav retums, ka pacientes, tik ļoti pārņemtas ar savām problēmām, par grūtniecību uzzina trešajā vai ceturtajā mēnesī. Un tās nebūt nav neizglītotas sievietes no laukiem.

Pēdējā laikā psihiatru redzeslokā bieži nonāk sievietes, kuras cenšas novājēt, izmantojot visdažādākos līdzekļus. Nerunāšu par bulīmiju un anoreksiju, bet par dāmām, kuras sūdzas ārstam par vieglu nogurdināmību, aizkaitināmību, retu vēdera izeju vai aizcietējumiem. Taču mediķiem reizēm pat prātā neienāk uzdot elementāru jautājumu: ko, cik daudz un kā viņa ēd. Kāds brīnums, ja cilvēks, kurš pārtiek tikai no jogurtiem vai sulām, ir viegli aizkaitināms, izjūt nespēku un viņam nav regulāras vēdera izejas!

Pirms dažiem gadiem konsultēju sievieti, kurai bija trauksmes sajūta, kas radusies pēc sarežģītām attiecībām ģimenē. Pēc kāda laika viņa atgriezās ar sūdzībām par asām, mokošām sāpēm vēderā. Tik stiprām, ka nācās saukt ātro palīdzību. Sāpes visbiežāk parādījās vai nu nakts vidū, vai no rīta. Pēc pamošanās pacientei vienmēr mutē bija nepatīkama pēcgarša. Sieviete pati domāja, ka minētās problēmas saistītas ar psihosomatiku. Iztaujājot atklājās, ka dāma ēd tikai salātiņus, bet tik un tā pieņemas svarā. Viņai bija psiholoģiskas problēmas, bet nervu sistēmas traucējumi taču neizraisa nepatīkamu pēcgaršu mutē! Vēl nedeva mieru tas, ka sāpes parādījās tik regulāri. Pēc pamatīgas iztaujāšanas atklājās, ka paciente, pati neapzinoties, katru vakaru apēd vismaz divsimts gramu speķa. Notikušais apliecina, cik nozīmīga ir pacienta saruna ar ārstu, jo nevienas analīzes taču nevar uzrādīt to trekno speķa šķēlīti pirms nakts!

Kāda cita sieviete savam ģimenes ārstam sūdzējās par sāpēm vēderā un nopietnu svara zudumu. Viņš pacienti divas reizes bija nosūtījis pie gastroenterologa, kurš nozīmējis ārstēšanu. Pie psihiatra viņa nonāca, izmeklēta no A līdz Z. Taču izrādījās, ka dāma zaudēja svaru nevis somatiskas slimības dēļ, bet gan tāpēc, ka viņai bija viscerālas halucinācijas. Paciente uzskatīja, ka kāds viņu vēlas noindēt, un tāpēc mājās neko ēdamu nenesa. Līdzīgus draudus viņa saskatīja arī sabiedriskās ēdināšanas iestādēs. To ietekmē sieviete ilgstoši neko prātīgu nebija ēdusi.

Ja pavecākam cilvēkam trīs dažādos veidos nepajautāsi, kādas zāles lieto, viņš pat neiedomāsies, ka tas jāstāsta. Rezultātā trīs četri ārsti izraksta medikamentus, kas ir savstarpēji nesaderīgi. Manuprāt, ar apzinātu vai neapzinātu informācijas noklusēšanu saistītu problēmu labākais risinājums būtu multidisciplināri kontakti starp dažādiem ārstiem. Šobrīd daudzās valstīs pacienti ar ārstiem slēdz īpašus līgumus: pacients piekrīt, ka viņa ārsts X kontaktējas ar ārstu Y, lai apmainītos ar medicīnisko informāciju un kopīgi lemtu par ārstēšanu.

Stāstot par depresiju, trauksmainību, nomāktību un spēka zaudēšanu, cilvēki pēdējā laikā diezgan bieži ir tendēti iemeslus meklēt attiecībās ar citiem, nepatikšanās darbā un pārslodzē. Bet nemieru un trauksmes sajūtu var izraisīt arī medikamenti. Kamēr mērķtiecīgi neizjautā, pacientēm pat prātā neienāk, ka depresijas simptomi var būt parādījušies, piemēram, uzsākot hormonterapiju. 

 Pacienti ar psihiskiem traucējumiem savas izjūtas mēdz aprakstīt netipiski. Ja parasts pacients teiks, ka viņam sāp vēders, tad šizofrēnijas slimnieks to pašu var aprakstīt apmēram tā: kaimiņš ar lāzeru mani pa nakti apstrādā un tagad vēderā kaut kas nenotiek tā, kā vajag... Kad šāds cilvēks akūtā stāvoklī nonāk uzņemšanas nodaļā vai apmeklē ģimenes ārstu, protams, ļoti grūti saprast, par ko viņš sūdzas. Latvijā liela problēma ir tā, ka daudzi cilvēki ar psihiskām slimībām zāles lieto neregulāri un daudzi no viņiem vispār nekad nav atradušies psihiatra redzeslokā. Jāņem vērā arī aleksotīmijas fenomens - neprasme aprakstīt savas sūdzības. Šādi pacienti var lieliski pastāstīt par savu darbu, sadzīvisku funkcionēšanu, bet attiecībā uz izjūtām viņu vārdu krājums ir ļoti skops.

Ja ir laika trūkums, pastāv risks, ka ārsts visos minētajos gadījumos pacienta sūdzības neinterpretēs kā nopietnas. Protams, šādā situācijā nevar izslēgt arī viscerālas halucinācijas, tomēr tikpat labi var būt runa par nopietnām ķermeņa patoloģijām. Tāpēc ne vienmēr netipiskā sūdzību aprakstā jāsaskata apliecinājumus, ka cilvēks ir psihiski slims. Jārēķinās, ka anamnēzes datu ieguve prasīs ilgāku laiku. Ļoti būtiski ir arī izmeklējumi. Tikai tad, ja izslēgta akūta slimība, pacientu var sūtīt pie psihiatra. Īpaši uzmanīgiem jābūt gadījumos, ja dīvainības parādījušās pēkšņi. Gados vecākiem cilvēkiem to patiesais cēlonis var būt gan infarkts, gan insults, gan akūtas vēdera problēmas.

Pirms vairākiem gadiem, kad vēl strādāju Psihiatrijas centrā, neskaitāmas reizes saņēmām no policijas vēstuli par to, ka psihiatriskā dispansera uzskaitē esoša paciente policijai regulāri raksta sūdzības - kāds no blakus dzīvokļa viņu pa nakti apstarojot. Taču ārstējošais psihiatrs konkrētajā brīdī akūtu simptomātiku nesaskatīja. Sieviete vizītes laikā sūdzējās, ka viņu kaut kas ietekmē no blakus dzīvokļa, ka miegazāles nepalīdz. Tas nav iemesls cilvēku turēt slimnīcā. Tad iestādes vadītāja policijai ieteica pavērot, kas šajā mājā naktī notiek. Rezultātā atklājās, ka līdzās mūsu pacientes dzīvoklim ierīkota nelegālā spēļu zāle. Šis piemērs apliecina, ka cilvēkam, kurš neatlaidīgi sūdzas, vajag ticēt. Arī šizofrēnijas slimnieks pelnījis, lai viņā ieklausītos.

Foto: Inese Austruma