Gandrīz Ziemassvētku pasaka

Bija pēckara laiks. Kāds puisēns gulēja savā gultiņā, logam priekšā nostieptais aizkars centās nosargāt viņa mieru, bet nevienmērīgā elpošana tomēr nodeva zēna nomodu. Viņš klusi iejautājās: “Vai šodien būs dakteris?” Mammas acīs jautās grūti noslēpjamas dūmakainas skumjas. Dakteris bija punktējis puisēna pleiru, perikardu, ascītu, bet viņš lēni un neapturami izdzisa... Viņam bija poliserozīts, un toreiz, četrdesmito gadu beigās, ārsta koferītī diemžēl nebija steroīdu.

Puisēns pēc katra durvju klaudziena instinktīvi pagrieza galvu - kā vēlāk dakteris apjauta, viņš gaidīja ne tik ļoti mammu un tēti, kas nolieksies pār viņa gultu, viņš gaidīja tikšanos ar ārstu. Lai dakteris apsēžas pie gultas, saņem savās plaukstās mazās delnas (to siltumā bija kaut kas tik vārdos neizsakāmi nomierinošs!), lai izstāsta pasaku, kurā viņš lēkā pār paša celtiem sniega vaļņiem mājas pagalmā...

Šis ir skaists stāsts, ko reiz žurnālam Doctus izstāstīja docents Agnis Štifts. Stāsts, kas atgādina, ka ār­sta viens no būtiskākajiem (varbūt pats būtiskākais!) instruments ir nevis zāles, nevis smalkas ierīces, bet tieši vārds, klātbūtne un līdzi jušana.

Protams, šodien, kad tehnoloģijas strādā jau uz brīnuma robežas, kad ir tik vienkārši ar tām nepastrīdēties, bet piebalsot, kad sarunas dzīvajā, laika resursus taupot, ir tik ērti aizvietot ar elektronisko saziņu, kad nevērību bez jel mazākās aizķeršanās sirdēstos var novelt uz sistēmu, papīru kalniem, uz "man-par-to-nemaksā" argumentu, šis atgādinājums izklausās kaut kā tā... jocīgi.

Bet daudzās Doctus tikšanās ar ārstiem tomēr ļauj noticēt, ka vienkāršās, skaistās un cilvēciskās lietas nepāriet. Ka ārsta un pacienta attiecību brīnumam arī 21. gadsimtā nav konkurentu. Par laimi - nav!

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu