Gastroezofageālais atvilnis (GEA) jeb kuņģa satura nokļūšana barības vadā ar vai bez regurgitācijas un vemšanas ir plaši sastopams zīdaiņu populācijā. Pirmajā dzīves mēnesī vismaz vienu reizi dienā atvilnis skar 72 % jaundzimušo, bet sešu mēnešu vecumā — 56 % zīdaiņu. Atviļņa biežums pēc gada vecuma samazinās, tomēr tā izplatība atkal pieaug pusaudžu vecumā. [13; 24]
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Prokinētiķi ir medikamentu klase, kas paredzēta gastrointestinālās motilitātes uzlabošanai — vai nu reģionāli, vai visa zarnu trakta ietvaros. Katram medikamentam ir savi plusi un mīnusi, turklāt mēdz būt ierobežoti dati par ieguvumiem starp prokinētiķu klasēm. Šis ir neliels apskats par dopamīna antagonistiem, kas pieejami Latvijā, — metoklopramīdu, domperidonu un itroprīdu.
Psoriāze ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība, kas skar aptuveni 2—3 % pasaules iedzīvotāju. Lai gan visbiežāk sastopamā ir perēkļainā psoriāze, pastāv arī retākas šīs slimības formas, kurām raksturīga atšķirīga klīniskā aina, slimības gaita un terapijas pieeja. Retās formas, tostarp pilienveida, inversā, pustulozā, eritrodermiskā un palmoplantārā psoriāze, bieži vien ir klīniski izaicinošas gan diagnostikas, gan ārstēšanas ziņā. Tās var būt smagākas, ar izteiktākiem sistēmiskiem simptomiem un lielāku ietekmi uz pacienta dzīves kvalitāti.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Turpinot rakstu par biežāk sastopamo ilgtermiņa komplikāciju pārvaldību pēc dzemdes kakla vēža terapijas, tiks apskatītas pārējās vēlīnās komplikācijas: limfocistas un limforeja, limfedēma, jatrogēna menopauze un tās izrietošās sekas, kā arī seksuāla disfunkcija. Raksta mērķis ir apzināt biežākās ar dzemdes kakla vēža (turpmāk — DzKV) ārstēšanu saistītās komplikācijas (attēls) un pārvaldības iespējas. [1—7] Pirmo raksta daļu aicinām lasīt Doctus septembra (2025) numurā.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Vai atceraties pēdējo reizi, kad kāds pacients jums pateicies par to, ka pārliecinājāt viņu vakcinēties? Iespējams, šādas pateicības nemaz nepiedzīvojat. Taču cik bieži mēs redzam atšķirību starp vakcinētu un nevakcinētu pacientu? Ārsti zina, ka slimības viegla pārslimošana un veiksmīga izvairīšanās no smagām komplikācijām nav nejaušība. Tajā pašā laikā cits pacients, kurš ignorējis ieteikumus vakcinēties, tiek hospitalizēts ar smagām komplikācijām.
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
Limfadenopātija bērniem ir bieža — līdz 50 % veselu bērnu var būt palpējams palielināts limfmezgls. Galvenie bērnu limfadenopātijas iemesli ir lokālas vai sistēmiskas infekcijas, retāk — autoimūnas un neoplastiskas slimības. Rakstā skaidrota taktika akūta un subakūta limfadenīta gadījumā bērniem.
