Glaukoma ir hroniska progresējoša optiska neiropātija, kam raksturīga neatgriezeniska redzes pasliktināšanās vai pilnīgs zudums. Glaukoma ir viens no vadošajiem redzes traucējumu iemesliem pasaulē. 2020. gadā aptuveni 76 miljoni cilvēku bija glaukomas skarti; no tiem aptuveni 4,5 miljoniem konstatēti vidēji līdz smagi redzes traucējumi, un 3,2 miljoniem tika konstatēts redzes zudums. Tiek prognozēts, ka glaukomas prevalence pieaugs līdz pat 112 miljoniem cilvēku 2040. gadā. [1; 2]
2025. gada oktobra Doctus numurā rakstā “AKEI un ARB loma mūsdienu kardioloģijā nezūd” uzsvēru, ka mūsdienu apstākļos jebkura ārsta darba ikdiena nav iedomājama bez renīna–angiotenzīna sistēmas blokatoriem. Bet nenoliedzami mūsdienu terapijā ar labiem rezultātiem kardiovaskulāro problēmu risināšanā stabili ienāk jaunie medikamenti — ARNI, SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un citi. Šajā apskatā neliels ieskats par šobrīd zināmo.
Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Akūts holecistīts (AH) ir viena no biežākajām neatliekamajām gremošanas trakta ķirurģiski ārstējamām patoloģijām; tieši agrīna holecistektomija ir plaši atzīta ārstēšanas metode. [1—3] Novēlota ārstēšana var izraisīt žultspūšļa perforāciju, radot potenciāli fatālas komplikācijas. Perkutāna holecistostomija var kalpot kā droša un efektīva alternatīva ārstēšanas metode, kas sniedz iespēju kontrolēt infekciju un uzlabot pacienta vispārējo veselības stāvokli pirms plānotās definitīvās ķirurģiskās intervences augsta riska pacientu vidū.
Takotsubo sindroms (TTS), pazīstams arī kā salauztās sirds sindroms vai stresa kardiomiopātija, ir pārejoša kreisā kambara (KK) reģionāla sienas kustību traucējumu parādība, kas visbiežāk rodas pēc spēcīga emocionāla vai fiziska stresa iedarbības. Sindroma nosaukums cēlies no japāņu vārda “takotsubo”, kas apzīmē trauku astoņkāju ķeršanai, kura forma līdzīga KK izmaiņām sistoles laikā. [1]
Izsitumu spektrs ir ļoti plašs, bet tas ne tuvu nenozīmē, ka jebkāda veida izsitumi ir saistīti ar alerģiju. Ļoti bieži pacients paliek ar neatbildētu jautājumu: kāpēc veidojās izsitumi un kas jādara (vai nav jādara) turpmāk dzīvē, lai tie neatkārtotos.
Gastroezofageālais atvilnis (GEA) jeb kuņģa satura nokļūšana barības vadā ar vai bez regurgitācijas un vemšanas ir plaši sastopams zīdaiņu populācijā. Pirmajā dzīves mēnesī vismaz vienu reizi dienā atvilnis skar 72 % jaundzimušo, bet sešu mēnešu vecumā — 56 % zīdaiņu. Atviļņa biežums pēc gada vecuma samazinās, tomēr tā izplatība atkal pieaug pusaudžu vecumā. [13; 24]
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Prokinētiķi ir medikamentu klase, kas paredzēta gastrointestinālās motilitātes uzlabošanai — vai nu reģionāli, vai visa zarnu trakta ietvaros. Katram medikamentam ir savi plusi un mīnusi, turklāt mēdz būt ierobežoti dati par ieguvumiem starp prokinētiķu klasēm. Šis ir neliels apskats par dopamīna antagonistiem, kas pieejami Latvijā, — metoklopramīdu, domperidonu un itroprīdu.
Psoriāze ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība, kas skar aptuveni 2—3 % pasaules iedzīvotāju. Lai gan visbiežāk sastopamā ir perēkļainā psoriāze, pastāv arī retākas šīs slimības formas, kurām raksturīga atšķirīga klīniskā aina, slimības gaita un terapijas pieeja. Retās formas, tostarp pilienveida, inversā, pustulozā, eritrodermiskā un palmoplantārā psoriāze, bieži vien ir klīniski izaicinošas gan diagnostikas, gan ārstēšanas ziņā. Tās var būt smagākas, ar izteiktākiem sistēmiskiem simptomiem un lielāku ietekmi uz pacienta dzīves kvalitāti.
