Dažādu veidu galvassāpes ir viens no visbiežākajiem nervu sistēmas traucējumiem. Galvassāpes ir pandēmiskas un bieži vien visu dzīvi pavadošs stāvoklis. Gada laikā gandrīz 90% cilvēku ir bijusi galvassāpju epizode. 16-17% populācijas dzīves laikā ir bijušas migrēnas tipa galvassāpes. Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka ik dienu pasaulē migrēnas lēkme ir gandrīz 20 miljoniem cilvēku.
Thoracic outlet sindroms (TOS) ir krūškurvja augšējās izejas (apertura thoracis superior) līmeņa neirovaskulārā nospieduma simptomu komplekss, kas ir samērā rets, bet dzīves kvalitāti smagi kropļojošs nervu nospieduma sāpju sindroms. No tā biežāk cieš vidēja vecuma korpulentas sievietes. 1–4% gadījumu šī slimība skar tikai zematslēgkaula asinsvadus, bet pārējos gadījumos tā ir vai nu kombinēta, vai arī neirogēna saslimšana.
Muguras sāpes ir ļoti bieži sastopama problēma. Tiek lēsts, ka 80% pieaugušo dzīves laikā cieš no muguras sāpēm. Lai gan muguras sāpes bieži ir pašlimitējošas, tomēr 40% gadījumu pacienti ar muguras sāpēm apmeklē ģimenes ārstu vai speciālistu. Muguras sāpes var būt ļoti dažādas gan pēc lokalizācijas, ilguma, smaguma, gan hronificēšanās stadijas. Šoreiz par nespecifisku muguras lejasdaļas sāpju vai krustu sāpju ārstēšanu trīs speciālistu skatījumā.
Biofeedback (bioloģiskās atgriezeniskās saites metode) sakņojas cilvēka spējā mainīt ķermeņa funkcijas mācību procesā. Galvenais biofeedback terapijas/treniņu mērķis ir mācību procesu rezultātā pozitīvi ietekmēt ķermeņa funkcijas, ķermeņa labsajūtu un ķermeņa procesu paškontroles attīstību.
Galvassāpes un muguras sāpes ir izplatītākās sāpju problēmas sabiedrībā. To sastopamības biežums ir ļoti liels, un nereti pacientam ir gan galvassāpes, gan muguras sāpes. Lai arī saspringuma galvassāpes ir sastopamas biežāk, šo sāpju intensitāte un sāpju izraisītais aktivitāšu ierobežojums, salīdzinot ar migrēnas galvassāpēm, ir stipri mazāks. Tāpēc droši var apgalvot, ka migrēna nodara vislielāko kaitējumu pacientam un sabiedrībai. Eiropas Savienības vajadzībām veiktā pētījumā secināja, ka darba produktivitātes kritums, strādājot ar sāpošu galvu, sasniedz 35%.
"Esmu izmisumā, man jau divus gadus sāp labais sāns vēdera lejasdaļā pie nabas, un neviens ārsts nevar pateikt, kas par vainu! Man vairs nav spēka, esmu bijusi pie dziednieka, viņš pateica - divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums, bet pēc kobras saka - neesot nekā. Ko lai daru, jo sāpes ir neizturamas, un, galvenais, kur lai vēl vēršas, viss ir izstaigāts?" (citāts no sieviešu kluba foruma internetā). Ne tikai sāpju remdēšanas procesā, bet arī citu veselības problēmu gadījumā jāparedz situācija, kad tradicionālā terapija ir neefektīva, izmeklējumos neatrod nekādas novirzes no normas un, iedziļinoties pacienta problēmā, atklājas specifiskas sūdzības, kas liecina par psihes problēmu iespējamu līdzdalību procesā. Kas tas ir? Psihogēnas sāpes, nespecifisks sāpju sindroms vai pavisam kas cits?
Galvassāpes ir ļoti izplatīta parādība. Tieši parādība un ne vienmēr problēma, kā tas ir muguras sāpju gadījumā. Vai mēs varētu iztikt bez galvassāpēm? Droši vien ne. Ja tādu nebūtu, tad cilvēce tās vienalga izdomātu, jo nav labāka un vienkāršāka argumenta, lai kaut ko nedarītu, kā pateikt: “Man sāp galva!” Ir virkne norāžu, ka šis apgalvojums nav joks.
Muguras sāpes – ar retiem izņēmumiem – nav izskaidrojamas ar bojājumu, bet gan ar savstarpēji saistītiem fiziskiem, attiecību un psihiskiem faktoriem. Sāpju hronifikāciju noteikti sekmē bailes, izvairīšanās un ārsta-pacienta attiecību traucējumi. No šā skatpunkta izriet multimodālā ārstēšanas koncepcija, kas pārsvarā vērsta uz pacienta kustību/aktivitātes izpausmēm, baiļu pārvarēšanu un kāpinātu pašefektivitāti.
Hroniskas sāpes izraisa virkne dažādu faktoru, kas katrs par sevi nespētu izraisīt sāpes – tikai identificējot visus nozīmīgākos faktorus un novēršot tos, ir cerība palīdzēt pacientam.
Mūsu žurnāla iepriekšējā numurā varējāt lasīt par agrīnajām sāpēm locītavās: kā pēc iespējas agrāk diagnosticēt artrītu, taktiski pareizi sākt terapiju un tādējādi visefektīvāk palīdzēt pacientiem. Šoreiz – par hroniskajām locītavu sāpēm.
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
Karpālā kanāla sindroms (KKS) ir visbiežāk sastopamā perifērā kompresijas neiropātija, ko izraisa hroniska vidusnerva (n. medianus) kompresija karpālajā kanālā plaukstas locītavas līmenī. KKS izplatība vispārējā populācijā sasniedz aptuveni 5 %, un slimība ir saistīta ar funkcionāliem ierobežojumiem, darbspēju samazināšanos un dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Vienlaikus tā rada ievērojamu sociālekonomisko slogu veselības aprūpes sistēmai. [1; 2]
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
