Migrēna, iespējams, ir stigmatizējošāka nekā demence, Parkinsona slimība, insults — lielākoties tāpēc, ka tiek uzskatīta par parastām galvassāpēm. Tikmēr pacienti, īpaši smagas migrēnas gadījumā, izjūt bezspēcību, dusmas, vientulību un skumjas, jo sāpju pārvaldība un sabiedrības atbalsts ne vienmēr ir pilnvērtīgs. Kā varam radīt labāku vidi migrēnas pacientam? Izglītojoties un veicinot izpratni. Kādā situācijā ir migrēnas pacienti Latvijā? To vaicājam Dr. Lindai Zvaunei, neiroloģei, algoloģei, kas specializējusies galvassāpju pārvaldībā.
Nozīmējot narkotiskos pretsāpju līdzekļus, jāņem vērā vairāki aspekti. Būtiska nozīme ir blakusslimībām, jo, piemēram, aknu vai nieru darbības traucējumu gadījumā devas ir jāpielāgo, jāizšķiras arī par labāko medikamenta ievades veidu, jāizvērtē medikamentu mijiedarbība ar preparātiem, kurus pacients jau lieto. Tāpat jāņem vērā arī pacienta vecums un citi faktori.
Sāpes un īpaši hroniskas sāpes ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki meklē medicīnisku palīdzību. 2022. gadā SPKC veica pētījumu par Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošiem paradumiem. Intervējot 14—74 gadus vecus respondentus, tika noskaidrots, ka pēdējā mēneša laikā locītavu sāpes jutuši 31,9 % aptaujāto, muguras sāpes kakla—plecu daļā 30,8 % un sāpes krūšu—jostas daļā 36,5 %. Varam pieņemt, ka liela daļa šo sāpju ir hroniskas sāpes, proti, turpinās vismaz trīs mēnešus kopš akūta vai pakāpeniska sākuma.
Zāļu devu titrēšana, pareizas devas un zāļvielas izvēle, sāpju iemesla atpazīšana, multiprofesionāla pieeja hronisku sāpju aprūpē — tie ir tikai daži izaicinājumi, ar ko ģimenes ārsts saskaras ikdienā, strādājot ar sāpju pacientiem. Neskaidros jautājumus kliedē Dr. Matīss Mežals, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, algologs.
Hroniskas sāpes ir viena no galvenajām sabiedrības veselības problēmām. Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka no hroniskām sāpēm cieš aptuveni piektdaļa Eiropas iedzīvotāju. [1] Viens no biežākajiem hronisku sāpju iemesliem ir locītavu slimības. Rakstā lasiet par pagājušajā gadā veiktu mikropopulācijas pētījumu trīs Latvijas lauku ģimenes ārstu praksēs — par psihoemocionāliem traucējumiem pacientiem ar hroniskām somatiskām ortopēdiskām un reimatoloģiskām locītavu sāpēm.
Muguras lejasdaļas sāpes ir milzīga medicīniska un sociālekonomiska problēma visā pasaulē. Tas ir viens no biežākajiem ģimenes ārsta apmeklējuma iemesliem, ieņemot otro vietu aiz augšējo elpceļu slimībām.
Medicīnas literatūrā pirmās liecības par fantoma sāpēm parādās 16. gadsimtā, kad franču ķirurgs Ambruāzs Parē 1552. gadā, aprakstot amputāciju kā ārstēšanas metodi, traktātā The Method of Treating Wounds Made by Harquebuses and Other Gun atspoguļo arī fantoma sāpēm raksturīgās izpausmes. Tomēr termins “fantoma sāpes” ieviests tikai 1866. gadā.
Aptuveni katrs piektais Eiropas iedzīvotājs cieš no mērenām vai stiprām hroniskām sāpēm. [24] Sāpes var mazināt pacienta kustīgumu, netieši ietekmēt slimības norises gaitu, mazināt imūnsistēmas efektivitāti, apetīti, koncentrēšanās spējas, miega kvalitāti un var ievērojami traucēt savstarpējās attiecībās ar līdzcilvēkiem.
Rakstā, kas publicēts iepriekšējā Doctus numurā, aprakstījām sāpju definīciju, raksturojām fizioloģiskos sāpju veidošanās procesus un skaidrojām, kā akūtas sāpes pārvēršas hroniskās. Šajā rakstā plašāk aplūkojam farmakoterapiju hronisku sāpju kontekstā.
Vai populāri diabēta un svara zaudēšanas medikamenti, piemēram, semaglutīns patiešām varētu pasargāt smadzenes no insulta bojājumiem vai pilnībā novērst insultu? Trīs jauni pētījumi, kas tika prezentēti lielā neiroķirurģijas konferencē, liecina, ka tie varētu.
Neiroleptiķi un benzodiazepīni ir tās medikamentu grupas, kas visbiežāk tiek izmantotas pacientiem ar persistējošu ažitētu delīriju dzīves noslēgumā. Tomēr līdz šim maz novērtēts, kāda ir šo medikamentu riska-ieguvumu attiecība, kā arī benzodiazepīni nav salīdzināti ar placebo.
Daudziem cilvēkiem ar demenci diagnozes noteikšana prasa ilgu gaidīšanu, bieži vien vairāk nekā 3 gadus, un jaunākiem pacientiem gaidīšanas laiks ir vēl ilgāks. Globāls pārskats, kurā aplūkoti vairāk nekā 30 000 gadījumu, atklāj, ka šo kavēšanos veicina vecums, demences veids un sistēmiskas veselības aprūpes problēmas, piemēram, speciālistu piekļuve un kultūras šķēršļi.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Bieži vien pacienti ar kairinātas zarnas sindromu (KZS) uzskata, ka glutēns vai kviešu produkti veicina viņu simptomus, bet veicot dažādus provokācijas testus atklājas, ka simptomu kopa nemainās un tikai daļai KZS pacientu var būt ieguvums no bezglutēna diētas.
