Aptuveni katrs piektais Eiropas iedzīvotājs cieš no mērenām vai stiprām hroniskām sāpēm. [24] Sāpes var mazināt pacienta kustīgumu, netieši ietekmēt slimības norises gaitu, mazināt imūnsistēmas efektivitāti, apetīti, koncentrēšanās spējas, miega kvalitāti un var ievērojami traucēt savstarpējās attiecībās ar līdzcilvēkiem.
Hronisku sāpju ārstēšanā līdztekus medikamentozai terapijai būtiska ir nefarmakoloģiska terapija un pacienta pašaprūpes prasmju uzlabošana.
Rakstā, kas publicēts iepriekšējā Doctus numurā, aprakstījām sāpju definīciju, raksturojām fizioloģiskos sāpju veidošanās procesus un skaidrojām, kā akūtas sāpes pārvēršas hroniskās. Šajā rakstā plašāk aplūkojam farmakoterapiju hronisku sāpju kontekstā.
Miofasciālo sāpju sindroms (MFS) ir jaukts sāpju sindroms ar prevalējoši somatomotoriskās sistēmas traucējumiem (motoriskās galaplātnītes disfunkciju), raksturīgi arī somatosensoriskās sistēmas traucējumi (neiropātisko sāpju komponents) un centrālas sensibilizācijas mehānisms.
Kopš laika, kad Starptautiskā Sāpju izpētes asociācija 1979. gadā definēja sāpes, cilvēces izpratne par sāpēm ir mainījusies, pateicoties daudzpusīgiem pētījumiem, tomēr vēl joprojām nevaram teikt, ka mākam pilnībā tās novērst. Apmēram 30 % no pacientiem attīstītajās valstīs jūt vieglas vai vidēji stipras sāpes, kas ilgst vairāk par sešiem mēnešiem.
Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība.
Kas ir sāpju slimība un vai tā atbilst vispārīgai slimību definīcijai? Oksfordas Universitātes medicīnisko terminu vārdnīcā teikts, ka slimība ir veselības traucējumi ar specifisku iemeslu un atpazīstamiem simptomiem. [6] Šiem kritērijiem atbilst tādas slimības kā cukura diabēts, tuberkuloze vai koronārā sirds slimība. Bet sāpes?
Eiropas sāpju apvienība (Pain Alliance Europe) ziņo, ka apmēram 100 miljoni cilvēku Eiropā cieš hroniskas sāpes — tās izteikti negatīvi iespaido gan cilvēka emocionālo, gan funkcionālo un arī ekonomisko sfēru. Tās ir sāpes, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus un ārstēšanai padodas grūtāk nekā akūtas sāpes, tāpēc ir grūti risināms uzdevums ikdienas ārsta praksē.
Hroniskas iegurņa sāpes (HIS) ir pastāvīgas vai intermitējošas sāpes mazajā iegurnī vai vēdera lejasdaļā, kuras ilgst 3—6 mēnešus. HIS novēro kā sievietēm, tā vīriešiem, sievietēm sāpes nav saistītas ar dismenoreju. [1] Hroniskas iegurņa sāpes rada funkcionālu nespēju un jāārstē ilgstoši — medikamentozi, invazīvi. Pat pacienta rūpīgā izmeklēšanā dažreiz ir grūti atrast sāpju cēloni.
Rakstā neirologs, algologs un fizioterapeits aplūko galvassāpes, kas īsākā vai ilgākā laikposmā attīstījušās pēc galvas un/vai kakla traumas. Akūtas traumas ārstēšana — imobilizācija, operācija, reanimācija — nav šā raksta mērķis. Par psihoterapeita iesaisti galvas/kakla pēctraumas sāpju pārvaldībā lasiet kādā no nākamajiem Doctus numuriem!
Katram piektajam bērnam ar obstruktīvu miega apnoju (OSA) un preoperatīvi ieplānotu stacionēšanu intensīvās terapijas nodaļā pēc tonsilektomijas piedzīvotas respiratoras komplikācijas. Pie šādas atziņas nonākuši pētījuma autori, kas veikuši viencentra novērojumu pētījumu, lai noskaidrotu, cik bieži sastopamas respiratoriskas komplikācijas pēc tonsilektomijas pediatriskiem OSA pacientiem un kādi ir iespējamie riska faktori.
KRISTĪNE un SURADŽS INDAKA (Suraj Indaka) MUNASINGHES ir pāris, kas viens otru papildina gan ikdienas dzīvē, gan profesionālajā darbībā — neirologs un ergoterapeite, audzina meitiņu un sapņo par rāmu dzīvi mazpilsētā. Viņi lieliski apvieno kultūru un raksturu dažādību un apliecina, ka mīlestības vārdā ir iespējams viss — arī no tālās Šrilankas pārcelties uz dzīvi Latvijā, perfekti apgūt latviešu valodu, studēt rezidentūrā nacionālajā programmā un ar lepnumu strādāt reģionālajā slimnīcā.
Klīniskais pētījums pierādīja, ka cilvēki vidēji zaudēja aptuveni 21% no sava ķermeņa svara.
Latvijā tikai 14% vīriešu, saskaroties ar mentālās veselības problēmām, ir meklējuši profesionālu palīdzību, liecina sociālās kampaņas “Tavs klusums nav spēks” rīkotāju un pētījumu kompānijas “Norstat” veiktā Latvijas vīriešu aptauja. Vienlaikus katrs trešais vīrietis atzīst, ka pēdējā gada laikā piedzīvojis mentālās veselības grūtības. Situācija ir satraucoša arī plašākā kontekstā – Latvijā joprojām vīriešu pašnāvību skaits ir trīs reizes lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Īpaši kritiska situācija ir vecuma grupā no 45 līdz 59 gadiem.
Ultra garu distanču skriešana var radīt vairāk nekā tikai muskuļu nogurumu. Pētījumā, kas publicēts Amerikas Hematoloģijas biedrības žurnālā Blood Red Cells & Iron, ziņots, ka ultragarās distances sacensības var bojāt sarkanās asins šūnas tādā veidā, kas var ietekmēt to funkcionēšanu.
