Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, katru gadu pasaulē tiek konstatēti aptuveni divi miljardi ar caureju saistītu slimības gadījumu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Aprēķināts, ka bērni, jaunāki par pieciem gadiem, gada laikā piedzīvo apmēram trīs caurejas epizodes, un, skatoties pasaules kontekstā, caureja ir otrais vadošais nāves iemesls bērniem šajā vecuma grupā.
[1] Pieaugušajiem lielākā daļa gadījumu ir pašlimitējoši, un ir nepieciešama tikai atbalstoša terapija, pārsvarā perorāla rehidratācija.
[2]
Kas ir galvenie akūta gastroenterīta ierosinātāji?
Akūtu gastroenterītu var izraisīt gan infekciozi, gan neinfekciozi ierosinātāji, taču gan pieaugušajiem, gan bērniem līderis ir virālas izcelsmes infekcijas, īpaši bērniem līdz piecu gadu vecumam. Biežākie vīrusi, kas izraisa akūtu caureju, ir norovīruss, rotavīruss, adenovīruss un astrovīruss. Šobrīd, kopš tiek veikta rotavīrusa vakcinācija, norovīruss ir vadošais caurejas iemesls visās vecuma grupās.
Bakteriālas infekcijas biežāk sastopamas pieaugušajiem no 18 līdz 45 gadiem, retāk maziem bērniem. Biežākie ierosinātāji ir E. coli, t. sk. enterotoksiskā (ETEC), enteropatogēnā (EPEC) un Šiga toksīnu producējošā (STEC). Tāpat jāatzīmē gan salmonella, gan kampilobaktērijas, gan šigellas kā potenciālie akūta gastroenterīta ierosinātāji.
Parazītiskās infekcijas jāapsver gadījumos, kad caureja saglabājas vairāk par septiņām dienām pacientiem ar specifiskiem ekspozīcijas riskiem. Biežākie ierosinātāji ir Giardia lamblia, Cryptosporidium celmi, Entamoeba histolytica, — lielā daļā gadījumu kā riska grupa jāatzīmē ceļotāji. [5; 6]
Sarkanā karoga simptomi akūta gastroenterīta gadījumā — kā atpazīt?
Lielākoties nav nepieciešams veikt papildu izmeklēšanu akūta gastroenterīta gadījumā. Taču ir gadījumi, kas jāpatur prātā gan pieaugušo, gan bērnu kontekstā.
Fēču diagnostiskā testēšana rekomendēta pieaugušajiem ar akūtu gastroenterītu, kuriem ir drudzis, vēdera izeja ar asinīm vai gļotām, sāpes vēderā vai pastāv pazīmes par sepsi. Šiem pacientiem fēcēs jānosaka tādi patogēni kā Salmonella, Shigella, Campylobacter, Yersinia, Clostridioides difficile un Šiga toksīnu producējošā E. coli (STEC). Vēl fēču izmeklēšana rekomendēta pacientiem ar nopietniem riska faktoriem smagas slimības attīstībai vai potenciālām komplikācijām, piemēram, imūnkompromitētiem pacientiem, senioriem, nesen hospitalizētiem pacientiem un tādiem, kas nesen lietojuši antibiotikas. [3]
Diagnostiskā testēšana bērniem (laboratoriska vai fēču analīzes) nepieciešama bērniem ar smagu dehidratāciju, persistējošu caureju, asiņainu vēdera izeju, ar aizdomām par netipisku izraisītāju, zīdaiņiem, jaunākiem par 3 mēnešiem, imūnkompromitētiem pacientiem, kā arī zināmos gastroenterīta uzliesmojuma gadījumos (dārziņos, skolā utt.) [4; 5]
Kādi ir ārstēšanas principi pieaugušajiem un bērniem ar akūtu gastroenterītu?
Pieaugušajiem pirmās līnijas terapijā pamatā iekļauta perorāla rehidratācija, tikai pacientiem ar smagas pakāpes dehidratāciju, šoku vai kavētu mentālo statusu indicēta intravenoza izotonisku šķidrumu ievadīšana. Probiotikas netiek rekomendētas rutīnas ārstēšanā, tā kā pēdējā laikā veiktie pētījumi nav uzrādījuši klīnisku nozīmīgumu pieaugušo populācijā. [2; 3]
Samazinātas osmolaritātes rehidratācijas šķīdumi ir pirmā izvēle vieglas līdz vidēji smagas dehidratācijas ārstēšanā pieaugušajiem un arī bērniem. [3; 7] Pierādīts, ka šie līdzekļi ir tikpat efektīvi, cik standarta rehidratācijas līdzekļi, turklāt ar papildu ieguvumu samazināt fēču izvadīšanas biežumu, vemšanas epizodes, kā arī pastāv zemāks risks hiponātriēmijai pacientiem ar ne-holēras izcelsmes caureju. [3]
Zīdaiņiem, kas saņem krūts barošanu, to nevajadzētu pārtraukt visas slimošanas laikā. Zīdaiņiem, kas saņem mākslīgo piena maisījumu (MPM), jāapsver bezlaktozes taktika hospitālajā etapā, ja simptomi saglabājas, neskatoties uz saņemto ārstēšanu. [7]
Vai un kāda ir diosmektīta nozīme akūta gastroenterīta ārstēšanā?
Diosmektīts (smektīts) ir dabiskas izcelsmes māls, kas tiek izmantots kā papildinošs līdzeklis perorālas rehidratācijas terapijā bērniem ar akūtu gastroenterītu. Nejaušināti kontrolētos pētījumos un metaanalīzēs norādīts, ka diosmektīts var samazināt caurejas ilgumu par aptuveni vienu dienu, samazināt fēču izdales daudzumu un panākt klīnisko uzlabošanos trešajā slimības dienā bez nozīmīgām blaknēm.
Jāņem vērā, ka diosmektīts neaizstāj perorālos rehidratācijas līdzekļus un nevar tikt izmantots monoterapijā. [3; 7; 8] ESPGHAN/ESPID eksperti rekomendē diosmektītu pievienot orālajai rehidratācijai, lai saīsinātu akūta gastroenterīta simptomu ilgumu. [7]
Diosmektīts pieaugušo populācijā netiek skatīts ar tikpat viennozīmīgu ieguvumu. Pieaugušie, kam sagaidāms ieguvums no papildu diosmektīta nozīmēšanas orālas rehidratācijas gadījumā, ir pacienti ar infekciozu kolītu vai funkcionālu caureju, lielākoties tad, kad pirmās līnijas terapija nav bijusi pietiekama. [9]
Kad atsākt ēst un kāda ir labā prakse?
Agrīna ēšanas atsākšana ar vecumam atbilstošu un regulāru diētu tiek rekomendēta gan akūta gastroenterīta laikā, gan pēc tā, tiklīdz dehidratācija ir koriģēta. Šī rekomendācija attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušajiem. Nav pierādījumu specifiskām diētas taktikām, piemēram, izvairīšanās no ēdiena 24 h vai t. s. BRAT (banāni, rīsi, ābolu biezenis, tostermaize) uzturam, kā arī lielākajā daļā gadījumu netiek rekomendēta izvairīšanās no piena produktiem.
Bērniem ar persistējošu caureju, jaunākiem par 5 gadiem, bezlaktozes diēta var nedaudz samazināt caurejas ilgumu, bet lielākā daļa bērnu labi panes standarta MPM vai pienu. [3]
Ātra atgriešanās pie normāla ikdienas uztura 4—6 stundas pēc rehidratācijas ir saistīta ar īsāku slimības laiku un labāku atjaunošanos.
Kairinātas zarnas sindroms pēc akūta gastroenterīta — vai iespējams?
Pastāv hipotēze, ka pēc akūta gastroenterīta pārslimošanas var attīstīties slimības, kas skar zarnu trakta–smadzeņu asi. Šobrīd dati par patogēna veida ietekmi uz pēcinfekcijas kairinātās zarnas sindroma (KZS) un pēcinfekcijas funkcionālās dispepsijas (FD) attīstību ir ierobežotā daudzumā.
Ar sistemātiska pārskata un metaanalīzes palīdzību tika noskaidrots, ka trīs mēnešus pēc akūta gastroenterīta pārslimošanas pēcinfekcijas KZS un FD izplatība ir attiecīgi 14,5 % un 12,7 %. KZS simptomi saglabājas 39,8 % šo pacientu ilgtermiņā (> 5 gadi). Statistiskajā analīzē aprēķināts, ka pacientiem, kas piedzīvojuši akūtu gastroenterītu, ir statistiski augstāka iespēja attīstīties KZS (OR 4,3) vai FD (OR 3,0) salīdzinājumā ar kontroles grupu bez ekspozīcijas.
Pieejamajos pētījumos Campylobacter infekcija bija saistīta ar augstāko pēcinfekcijas KZS prevalenci (20,7 %), bet Proteobacteria un SARS–CoV–2 norādīja uz augstāku iespējamību attīstīties pēcinfekcijas KZS (OR 5,4 abiem). [10]
