Hroniskas iesnas kā iemesls ārsta vizītei neatkarīgi no izcelsmes ir samērā bieži novērojamas. Svarīgākais ārsta uzdevums — precizēt diagnozi, diferencēt rinīta ierosinātāju, veicinātājus un riska faktorus, pēc tam attiecīgi izvēloties tādu ārstēšanas virzienu, kas uzlabo pacienta veselības un dzīves kvalitāti ilgtermiņā.
Vīrusinfekcija kā iniciators hroniska rinosinusīta attīstībai: populācijas pētījums
AVOTS: Khan, Najm S et al. Viral infection as an inciting event for development of chronic rhinosinusitis: A population-based study. International forum of allergy & rhinology vol. 15,3 (2025): 336-339. doi:10.1002/alr.23482.
Hroniska rinosinusīta (RS) etioloģija nav pilnībā izprasta, bet pastāv vairāki zināmi riska faktori, tādi kā alerģisks rinīts, astma, aspirīna sensitivitāte, smēķēšana. Šobrīd vairāki pētījumi pauduši hipotēzi, ka augšējo elpceļu infekcija varētu būt saistīta ar hroniska RS attīstību.
Materiāli un metodes
Šis bija retrospektīvs kohortas pētījums ASV, kurā iekļāva datus par pieaugušiem pacientiem un virālu infekciju (Covid–19, gripa, RSV) anamnēzi. Kohortas 1 : 1 attiecībā pēc vecuma, dzimuma, blakusslimību anamnēzes tika iedalītas vai nu kontroles grupā, vai virālas infekcijas ekspozīcijas grupā. Primārais pētījuma iznākums bija hroniska RS diagnoze pēc vīrusinfekcijas.
Rezultāti
Kopumā pielāgotas kontroles tika salīdzinātas ar 2 232 747 pacientiem ar vīrusinfekciju anamnēzē. Gada ietvaros pēc slimošanas pacientiem ar virālu augšējo elpceļu infekciju bija augstāks risks attīstīties hroniskam RS salīdzinājumā ar kontroli (HR 2,25; 95 % TI 2,17—2,33). Visaugstākais risks bija novērots laika periodā no 3—6 mēnešiem pēc infekcijas. Vēl risku paaugstināja pārslimoto infekciju skaits — trīs vai vairāk slimošanas reizes gada laikā risku paaugstināja par 2,87 reizēm (95 % TI 2,37—3,48), bet viena slimošanas epizode — par 2,26 reizēm (95 % TI 2,18—2,35).
Pētījuma autori norāda uz nepieciešamību uzraudzīt pacientus pēc virālas augšējo elpceļu infekcijas, lai laicīgi spētu noteikt un ārstētu attīstījušos hronisku RS.
Komentē Dr. med. K. Dambergs
“Ir pierādīts, ka augšējo elpceļu vīrusu infekcijas var darboties kā viens no faktoriem, kas veicina vai saasina hroniska rinosinusīta klīniskās izpausmes. Tomēr vīrusu infekcija anamnēzē pati par sevi nav uzskatāma par primāru hroniska rinosinusīta attīstības cēloni. Ņemot vērā, ka lielākā daļa populācijas gada laikā vismaz vienu reizi pārslimo akūtu augšējo elpceļu infekciju, bet hroniska rinosinusīta izplatība ir ievērojami zemāka, kļūst skaidrs, ka slimības attīstība ir multifaktoriāls un komplekss process. Šajā kontekstā augšējo elpceļu vīrusu infekcija jāuzskata par vienu no vairākiem savstarpēji mijiedarbojošiem riska faktoriem. Līdz ar to akūta vīrusu infekcija pati par sevi nav pietiekama, lai izraisītu hroniska rinosinusīta attīstību, un šāda saslimšanas ceļa risks ir uzskatāms par zemu.”
Alerģiska un nealerģiska rinīta ārstēšanas principi
AVOTS: Evolving paradigms of treatment of allergic and nonallergic rhinitis. Rackerby, Nina et al. Annals of Allergy, Asthma & Immunology, Volume 135, Issue 1, 15 - 22.
Šī brīža alerģiska rinīta pārvaldības iespējas iekļauj izvairīšanos no alergēna, farmakoterapiju un alergēnu imūnterapiju (AIT). Līdzīgi kā alerģiska rinīta gadījumā, arī nealerģiska rinīta gadījumā svarīgi izvairīties no rinīta palaidējfaktoriem, tomēr to identificēšana var būt izaicinoša. Nealerģiska rinīta farmakoterapija lielākoties pārklājas ar alerģiska rinīta medikamentiem, fokusējoties uz deguna aizlikuma un aizdegunes pilēšanas mazināšanu.
Izvairīšanās no alergēniem un kairinātājiem
Pacientiem ar alerģisku rinītu vajadzētu izvairīties no simptomus provocējošiem alergēniem, neskatoties uz simptomu smaguma pakāpi. Pacientiem ar zināmu putekļu ērcītes alerģiju ļoti svarīgi izvēlēties atbilstošu gultasveļu, mitrumu necaurlaidīgu gultas matraci, kontrolēt gaisa mitrumu starp 30—50 %, kā arī nepieciešamības gadījumā izmantot gaisa kondicionierus vai mitruma savācējus. Tāpat iesaka izvairīties no paklājiem un vecām mēbelēm, aizkariem mājās.
Pacientiem ar dzīvnieku alerģijām dažos smagākos gadījumos jālemj par mājdzīvnieka nodošanu citu cilvēku rokās vai arī vismaz vajadzētu radīt no dzīvnieka brīvu dzīvojamo zonu mājās, piemēram, guļamistabu. Vēl alergēnu var kontrolēt augstas efektivitātes gaisa (HEPA) filtri.
Ziedputekšņu sezonā jāizvērtē vajadzība vēdināt telpas, lai alergēns neienāktu istabās. Tā vietā rekomendē izmantot gaisa kondicionēšanas sistēmas.
Nealerģiska rinīta gadījumā svarīgi izvairīties no kairinātājiem: ķīmiskās vielas, cigarešu dūmi, nepatīkamas smakas utt. Bet, ņemot vērā, ka nealerģisku rinītu bieži vien ietekmē arī laikapstākļi un gaisa temperatūras izmaiņas, izvairīšanās no veicinātājfaktoriem var būt gandrīz neiespējama.
Farmakoterapija
Alerģiska rinīta rekomendācijās norādīts uz soli-pa-solim pieeju atkarībā no slimības smaguma pakāpes. Intermitējošs alerģisks rinīts definēts ar simptomiem mazāk nekā četras secīgas dienas nedēļā vai mazāk nekā četras secīgas nedēļas gadā. Persistējošs alerģisks rinīts definēts ar simptomiem vairāk nekā četras dienas nedēļā vai četras nedēļas gadā.
Pirmās līnijas terapija vieglas pakāpes intermitējošam vai persistējošam alerģiskam rinītam ir otrās paaudzes antihistamīni perorāli vai intranazāli antihistamīni (azelastīns, olopatadīns). Savukārt pacientiem ar vidēju līdz smagu slimības gaitu tas jāārstē ar intranazālu kortikosteroīdu (flutikazons, triamcinolons, budezonīds, mometazons) vai nu monoterapijā, vai kombinācijā ar intranazālu antihistamīnu.
Šeit vērojams kontrasts ar nealerģisku rinītu, kur uzreiz sāk ārstēšanu ar intranazālu antihistamīnu monoterapijā vai kombinācijā ar intranazālu kortikosteroīdu. Intranazāla antihistamīna efektu skaidro ar tā efektu uz TRP receptoriem, kas modulē nealerģiska rinīta neirogēno signālceļu un attiecīgi atvieglo simptomu slogu.
Deguna skalošana ar jūras ūdeni var būt noderīga gan alerģiska, gan nealerģiska rinīta gadījumā, jo mazina deguna gļotādas sausumu, kreveļošanos, kā arī strādā kā vieglas pakāpes dekongestants.
Imūnterapija
Pacientiem ar slikti kontrolētu alerģisko rinītu, neskatoties uz izvairīšanos no alergēniem un optimālu farmakoterapiju (vai pacientiem, kas vēlas izvairīties no farmakoterapijas ilgtermiņā), var apsvērt AIT. Pirms terapijas sākuma jāizslēdz citi iemesli, kas var maskēties kā alerģisks rinīts, piemēram, hronisks rinosinusīts ar deguna polipiem. Pieejamas divas AIT metodes — subkutāna un sublingvāla imūnterapija.
Komentē Dr. med. K. Dambergs
“Saskaņā ar klīniskajām vadlīnijām pirmās izvēles farmakoterapija alerģiska rinīta ārstēšanā ir otrās paaudzes antihistamīna preparāti, kuriem raksturīgs labvēlīgāks drošuma profils, tostarp būtiski mazāk izteiktas sedatīvās blaknes.
Tomēr klīniskajā praksē nereti tiek novēroti pacienti, kuri terapiju ir sākuši patstāvīgi vai pēc rekomendācijas, lietojot pirmās paaudzes antihistamīna preparātus, kam raksturīgs plašāks un klīniski nozīmīgāks blakusparādību spektrs, kas nav uzskatāms par pieņemamu ne pediatriskajā, ne pieaugušo populācijā.
Bērnu vecāki bieži norāda uz šķietami uzlabotu miegu pirmās paaudzes antihistamīnu lietošanas laikā, tomēr pierādījumos balstīti dati liecina, ka šāds miegs nav fizioloģiski kvalitatīvs un var negatīvi ietekmēt kognitīvās funkcijas. Jāatzīmē, ka arī daļa otrās paaudzes antihistamīnu, piemēram, cetirizīns un levocetirizīns, var izraisīt vieglu sedatīvu efektu, tādēļ, nozīmējot šos preparātus, pacienti ir atbilstoši jāinformē par iespējamo blakusparādību attīstību. Papildus jāņem vērā, ka intranazālie glikokortikosteroīdi atšķiras pēc to sistēmiskās biopieejamības: mometazona furoātam un flutikazona propionātam raksturīga ievērojami zemāka sistēmiskā biopieejamība, salīdzinot ar budezonīdu, triamcinolonu un beklometazonu, kas samazina potenciālu sistēmisku ietekmi uz organismu.”
Bioloģisko preparātu efektivitāte un drošums hroniska rinusinusīta ar nazāliem polipiem ārstēšanā
AVOTS: Cai S, Xu S, Zhao Y, Zhang L. Efficacy and Safety of Biologics for Chronic Rhinosinusitis With Nasal Polyps: A Meta-Analysis of Real-World Evidence. Allergy. 2025;80(5):1256-1270. doi:10.1111/all.16499.
Hronisks rinosinusīts ar deguna polipiem sastopams apmēram 1—2,6 % vispārējās populācijas, nozīmīgi ietekmējot pacienta veselības un dzīves kvalitāti. Tradicionālā ārstēšanas pieeja iekļauj lokālus un sistēmiskus kortikosteroīdus un smagākos gadījumos endoskopisku sinusu ķirurģiju. Kā jauna terapeitiskā pieeja ir bioloģisko medikamentu izmantošana. Dupilumabs, omalizumabs, mepolizumabs un benralizumabs demonstrējuši labu efektivitāti un drošumu smagu nekontrolētu hronisku rinosinusītu ar deguna polipiem gadījumā trešās fāzes nejaušināti kontrolētos pētījumos. Šajā sistemātiskajā pārskatā un metaanalīzē apkopoti dati par rutīnas klīniskās prakses (real world) pētījumiem.
Materiāli un metodes
Dati tika izgūti no tādām datu bāzēm kā PubMed, Embase, Cochrane Library un Web of Science. Publikācijām bija jāatbilst sekojošiem kritērijiem: (1) pieaugušie pacienti, (2) terapijā saņemts dupilumabs, omalizumabs, mepolizumabs vai benralizumabs, (3) novērošanas periods vismaz 16 nedēļas pēc ārstēšanas sākšanas, (4) kā iznākums mērīts vismaz viens no šiem — NPS jeb nazālo polipu rādītājs, SNOT jeb sinonazālā iznākuma tests, NCS jeb nazālā aizlikuma rādītājs vai SIT jeb smaržas identifikācijas tests noteiktos laika periodos. Pētījumu dizains bija garengriezuma novērojumu pētījums, vai nu prospektīvs, vai retrospektīvs.
Efektivitātes iznākumi izvērtēti un apkopoti 4, 6, 12 nedēļas kopš ārstēšanas sākšanas un pēc 12 mēnešiem.
Rezultāti un secinājumi
Analīzē tika iekļauti 64 pētījumi par 3921 pacientu. Liela daļa (n = 35) pētījumu bija par dupilumabu, iekļaujot datus par 2708 pacientiem. Pārsvarā pētījumi veikti Eiropā (n = 54). Kopumā pētījumos izmantotas standartizētas medikamentu devas, un novērošanas periods ildzis no 16 nedēļām līdz 36 mēnešiem. 11 pētījumiem kopējā kvalitāte tika novērtēta kā vāja.
Kopējā medikamentu efektivitāte, kas novērota rutīnas klīniskās prakses pētījumos, bija pārāka par to, ko uzrādīja nejaušināti kontrolētie klīniskie pētījumi. Četri bioloģiskie medikamenti, īpaši dupilumabs (piemēram, NPS samazinājums no 3,7 uz 2,3 sešu mēnešu laikā; SNOT–22 samazinājums no 55,0 uz 29,5 sešu mēnešu laikā) uzrādīja ātru un noturīgu efektivitāti gan primāro, gan sekundāro iznākumu gadījumā ar norādi uz labu drošuma profilu.
Blakņu dēļ medikamentus pārtrauca maz pētāmo dalībnieku — 57/2164 (2,6 %) dupilumaba grupā, 1/144 (0,7 %) omalizumaba grupā, 4/265 (1,5 %) mepolizumaba grupā un 0/205 (0 %) benralizumaba grupā.
Šobrīd trūkst reālās prakses pētījumu par terapijas ilgumu ilgāk par gadu un ārstēšanas pārtraukšanu, jo šajā pārskatā tikai piecos pētījumos novērošanas periods pārsniedza divus gadus.
Autori norāda, ka, neskatoties uz nozīmīgajiem un noturīgajiem bioloģisko medikamentu efektiem, ārstējot hronisku rinosinusītu ar deguna polipiem, nepieciešami ilgtermiņa augstas kvalitātes daudzcentru prospektīvi pētījumi un veselības aprūpē esošo datu bāzu analīze.
Komentē Dr. med. K. Dambergs
“Šobrīd Latvijā bioloģiskie medikamenti arī tiek izmantoti hroniska rinosinusīta ar deguna polipozi ārstēšanā, tomēr šo terapiju raksturo augstas izmaksas, kas lielākajai daļai pacientu padara tās patstāvīgu apmaksu finansiāli nepieejamu. Lai gan minētie preparāti ir iekļauti valsts apmaksāto zāļu sarakstā, pacientiem jāatbilst noteiktiem kvalifikācijas kritērijiem, lai saņemtu kompensāciju. Pašlaik Latvijā šo terapiju pacientiem ar smagu deguna polipozi var nozīmēt tikai pneimonologu konsīlijs. Līdz ar to pirmās izvēles terapija hroniska rinosinusīta ar deguna polipozi ārstēšanā joprojām ir konservatīva ārstēšana, kas ietver deguna dobuma skalošanu ar fizioloģiskiem šķīdumiem, intranazālu glikokortikosteroīdu lietošanu, kā arī deguna blakusdobumu funkcionālu endoskopisku ķirurģiju gadījumos, kad medikamentozā terapija nav pietiekami efektīva. Vienlaikus nav šaubu, ka bioloģiskie preparāti nākotnē ieņems arvien lielāku nozīmi hroniska rinosinusīta ārstēšanā, un, terapijas izmaksām samazinoties, šie medikamenti kļūs plašāk pieejami pacientiem.”
Azelastīna–flutikazona kombinācija alerģiska rinīta ārstēšanā bērniem un pieaugušajiem
AVOTS: Indolfi C, Klain A, Dinardo G, et al. Azelastine-Fluticasone Combination Therapy in Allergic Rhinitis: Current Evidence and Clinical Implications in Children and Adults. Pharmaceuticals (Basel). 2025;18(11):1624. Published 2025 Oct 28. doi:10.3390/ph18111624.
Alerģisks rinīts (AR) ir viens no biežākajiem hroniskajiem alerģiskajiem stāvokļiem pasaulē. AR pacientus skar tādi traucējoši simptomi kā ūdeņaina rinoreja, deguna aizlikums, nieze, kasīšanās sajūta degunā, rīklē vai acīs, bieža šķaudīšana. Dažos gadījumos novērojamas tādas komorbiditātes kā atopiskais dermatīts, alerģisks konjunktivīts un astma.
Pacientiem, kam farmakoterapija monoterapijā nesniedz pietiekamu atvieglojumu, rekomendēta fiksētu devu kombinācija, piemēram, azelastīna hidrohlorīds (AZE) un flutikazona propionāts (FLU). Neskatoties uz labi dokumentēto efektivitāti un drošuma profilu pieaugušajiem, pediatriskajā populācijā dati ir samērā ierobežotā daudzumā. Šajā pārskatā apkopoti dati par AZE–FLU efektivitāti un drošumu gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Materiāli un metodes
Literatūras dati tika iegūti tādās datu bāzēs kā Medline un Cochrane Library, identificējot publikācijas no 2015. līdz 2025. gadam. Par derīgiem analīzei tika uzskatīti gan intervences, gan novērojumu pētījumi.
Iekļaušanas kritēriji bija: (1) bērni no 6 gadu vecuma, pusaudži un pieaugušie ar sezonālu vai nesezonālu AR, (2) saņēmuši terapijā i/n AZE–FLU fiksētā devā, (3) salīdzināts ar placebo, i/n kortikosteroīdu monoterapijā vai i/n antihistamīnu monoterapijā.
Pētījuma iznākumi bija izmaiņas klīnisko simptomu rādītājos (kopējais nazālo simptomu rādītājs [TNSS], kopējais okulāro simptomu rādītājs [TOSS], vizuālo analogu skala [VAS]) un dzīves kvalitātes rādītāji un drošuma iznākumi.
Rezultāti un secinājumi
Runājot par rezultātiem pieaugušajiem, pierādījumi no nejaušināti kontrolētiem pētījumiem, sistemātiskiem pārskatiem un rutīnas prakses pētījumiem atbalsta AZE–FLU kā efektīvu un labi tolerējamu terapiju vidēji smaga līdz smaga alerģiska rinīta gadījumā. Tā ātrais iedarbības laiks, ilgstošā efektivitāte un labvēlīgais drošuma profils ir rekomendējama izvēle pieaugušajiem un pusaudžiem ar sezonālu vai vissezonas AR, atbilstīgi ARIA un Eiropas ekspertu vadlīnijām.
Bērniem pieejamais pētījumu daudzums ir ļoti ierobežots un pierādījumi vairāk ir prelimināri salīdzinājumā ar pieaugušajiem. Pētījumos lielākoties ir neliels pacientu skaits un īss ārstēšanas periods. Pediatriskais vecums, no kura atļauts šo kombināciju lietot, arī dažādās valstīs atšķiras. ASV tas apstiprināts lietošanai no 6 gadiem, savukārt Eiropā tikai no 12 gadiem tieši ierobežoto pētījumu skaita dēļ.
Kādā trīs mēnešus ilgā nejaušināti kontrolētā pētījumā ar 4—11 gadus veciem bērniem ar AR (n = 405) salīdzināts AZE–FLU ar FLU monoterapijā. Ar ārstēšanu saistītas blaknes bija reti sastopamas un salīdzināmas ar FLU monoterapiju. Epistaxis bija biežākā no blaknēm, kas ziņota gan AZE–FLU, gan FLU grupā 9 % bērnu. Tika novērots uzlabojums deguna gļotādas klīniskajā stāvoklī, netika ziņots par izčūlošanu vai septas perforāciju.
Šī brīža dati norāda uz AZE–FLU drošumu un efektivitāti arī pediatriskajā populācijā, bet pierādījumu līmenis par kombinācijas lietošanu ilgtermiņā ir nepilnīgs.
Komentē Dr. med. K. Dambergs
“Pašlaik pediatriskajā populācijā tiek izmantota arī azelastīna hidrohlorīda (AZE) un flutikazona propionāta (FLU) kombinācija, īpaši vidēji smaga un smaga alerģiska rinīta (AR) gadījumos.
Jāatzīmē, ka smags AR bērniem līdz sešu gadu vecumam ir sastopams salīdzinoši reti un biežāk tiek novērots pusaudžu vecumā, kur AZE–FLU kombinācijas lietošana ir pierādīta kā efektīva un droša.
Atsevišķos gadījumos šis medikaments tiek nozīmēts arī jaunākiem bērniem; šādās situācijās ir nepieciešama rūpīga ieguvumu un iespējamo risku izvērtēšana, kā arī detalizēta informācijas sniegšana pacienta vecākiem. Tomēr klīniskajā praksē novērotās blakusparādības ir retas un atbilst literatūrā aprakstītajām. Vienlaikus jāuzsver, ka vides faktoru korekcija un alergēnu ekspozīcijas mazināšana ir būtisks un primārs alerģiska rinīta ārstēšanas elements. Papildus tam, lietojot AZE–FLU kombināciju vai citus intranazālus medikamentus, ieteicama regulāra deguna dobuma skalošana ar izotonisku vai hipertonisku sāls šķīdumu, izmantojot šim nolūkam paredzētas deguna skalošanas ierīces (piemēram, sinus wash vai rinse bottle). Lai mazinātu deguna gļotādas kairinājuma un asiņošanas risku, intranazālie aerosoli jālieto atbilstoši lietošanas instrukcijai, kā arī ieteicama deguna gļotādu mitrinošu līdzekļu lietošana, ņemot vērā iespējamo gļotādas sausuma attīstību terapijas laikā.”
Hroniska rinīta ķirurģija: saistība starp preoperatīvo stāvokli un atbildreakciju
AVOTS: Huang, Chien-Yu et al. Chronic Rhinitis Surgery: Association Between Preoperative Severity and Response Rate. American journal of rhinology & allergy vol. 39,2 (2025): 109-117. doi:10.1177/19458924241308990.
Hroniska rinīta ķirurģijas iznākums atkarīgs no dažādiem pacienta faktoriem un izvēlētās ķirurģiskās metodes. Iznākumi attiecībā uz nazālu obstrukciju atšķiras, bet asociācija starp preoperatīvu citu rinīta simptomu smaguma pakāpi (rinoreja, šķaudīšana, nieze) un ķirurģisko iznākumu nav izvērtēta. Šī pētījuma mērķis bija izvērtēt saistību starp ķirurģiskas intervences atbildreakciju un preoperatīvo pacienta stāvokli.
Metodes
Retrospektīvais kohortas pētījums tika veikts pieaugušiem pacientiem ar hroniska rinīta simptomiem, kam bija slikta atbildreakcija uz medikamentiem un nazāliem aerosoliem sešus mēnešus. Šiem pacientiem tika veikta radiofrekvences ablācija apakšējām gliemežnīcām un mugurējā nazālā nerva neirolīze. Primārais pētījuma iznākums bija izmaiņas 24 stundu rTNSS un nazālās obstrukcijas simptomu izvērtēšanas (NOSE) skalā.
Rezultāti
Pētījumā tika iekļauti 183 pacienti (60,1 % vīrieši). Pēc trīs mēnešu novērošanas perioda preoperatīvais rTNSS mainījās no 6,51 ± 2,74 uz 1,70 ± 1,43 un NOSE rādītājs no 56,48 ± 19,90 uz 4,56 ± 7,74. Abos rādītājos tika novērotas nozīmīgas atšķirības, salīdzinot laiku pirms operācijas, vienu un trīs mēnešus pēc operācijas (p < 0,05—0,001).
Atbildreakcija, mērīta pēc reflektīvā kopējā nazālo simptomu rādītāja (rTNSS), visai kohortai bija attiecīgi 78,14 ± 41,44 % un 93,99 ± 23,83 % pēc viena un trīs mēnešu novērošanas perioda. Tika secināts, ka
pacientiem ar smagākiem rinīta simptomiem preoperatīvi bija labāka atbildreakcija uz ķirurģisko ārstēšanu, uz ko norādīja simptomu skalu rādītāju izmaiņas pēc operācijas.
Komentē Dr. med. K. Dambergs
“Ķirurģiska ārstēšana hroniska rinīta gadījumā, precīzāk — deguna apakšējo gliemežnīcu hipertrofijas gadījumā, ir salīdzinoši bieži lietota ārstēšanas metode. Eiropā, tostarp Latvijā, visbiežāk tiek izmantota deguna apakšējo gliemežnīcu radiofrekvences vai lāzera ablācija. Šīs manipulācijas var tikt veiktas gan lokālā, gan vispārējā anestēzijā; izvēli nosaka pacienta klīniskais stāvoklis, individuālās īpatnības, kā arī ārstējošā ārsta pieredze un preferences. Mugurējā nazālā nerva neirolīze (ablācija) ir salīdzinoši retāk izmantota ķirurģiska tehnika ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā, īpaši salīdzinājumā ar izolētu deguna apakšējo gliemežnīcu reducējošu ķirurģiju. Šī metode nav uzskatāma par pirmās izvēles terapiju minētās patoloģijas ārstēšanā, jo tai raksturīgs augstāks komplikāciju risks salīdzinājumā ar deguna apakšējo gliemežnīcu tilpuma samazināšanas procedūrām. Tomēr pēdējos gados šīs tehnikas lietojums pakāpeniski pieaug, un tiek izstrādāti jauni instrumenti un tehnoloģiskie risinājumi, kas atvieglo procedūras izpildi un samazina ar to saistīto komplikāciju biežumu.”
