Fiziska, seksuāla vai emocionāla vardarbība vai nolaidība, atsevišķi vai kopā ar cita veida bērnības traumām, palielina hronisku sāpju un ar to saistīto invaliditātes risku pieaugušā vecumā.
Jaunākajos akūtas migrēnas ārstēšanas pētījumos tiek rekomendēts izvērtēt efektivitāti tieši pret traucējošāko no simptomiem. Pētnieku grupa Korejā noskaidroja, kāda ir migrēnas un iespējamas migrēnas* traucējošāko simptomu kopa vietējā populācijā.
Gandrīz 1 no 20 pieaugušajiem ASV vienlaikus cieš no hroniskām sāpēm un trauksmes vai depresijas, kā rezultātā rodas funkcionāli ierobežojumi ikdienas dzīvē.
2019.gada dati rāda, ka pasaulē vairāk kā 23,8 miljoniem cilvēku ir kanabinoīdu atkarības sindroms – tā ir trešā biežāk lietotā viela pasaulē pēc alkohola un cigaretēm. Lai izvērtētu, kā cannabis, kanabinoīdi un uz marihuānas bāzes esoši medikamenti ietekmē cilvēka veselību, tika veikts lietussarga pārskats no tādām datu bāzēm kā PubMed, PsychInfo, Embase.
Akūtu muguras lejasdaļas un kakla daļas sāpju gadījumā bieži tiek lietoti opioīdi, taču trūkst pamatotu pierādījumu, lai atbalstītu šādu terapijas taktiku. Šajā pētījuma analizēta opioīdu īstermiņa lietošanas efektivitāte akūtu muguras sāpju (kakla un lejasdaļā) pārvaldībā.
Regulāras fiziskās aktivitātes var palielināt sāpju panesību — jauns atklājums, kas var ietekmēt tos, kuri sadzīvo ar hroniskām sāpēm.
Pētījuma aplēses liecina, ka 2050. gadā būs vairāk nekā 800 miljoni muguras sāpju gadījumu, kas ir par 36 procentiem vairāk nekā 2020. gadā. Tā kā sabiedrība noveco, pētnieki saka, ka mums ir "jānobremzē" muguras sāpju gadījumi, pirms slogs kļūst pārāk liels veselības aprūpes sistēma.
Hroniskas sāpes ir viena no galvenajām sabiedrības veselības problēmām. Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka no hroniskām sāpēm cieš aptuveni piektdaļa Eiropas iedzīvotāju. [1] Viens no biežākajiem hronisku sāpju iemesliem ir locītavu slimības. Rakstā lasiet par pagājušajā gadā veiktu mikropopulācijas pētījumu trīs Latvijas lauku ģimenes ārstu praksēs — par psihoemocionāliem traucējumiem pacientiem ar hroniskām somatiskām ortopēdiskām un reimatoloģiskām locītavu sāpēm.
Visi opioīdi nelielos daudzumos nonāk krūts pienā, taču tā daudzums netiek uzskatīts pr bīstamu, lai izraisītu elpošanas vai CNS distresu jaundzimušajam. Tajā pašā laikā pieejami ziņojumi par opioīdu toksiskumu ar krūti barotiem zīdaiņiem, izsakot hipotēzi, ka iemesls ir augstu devu opioīdu uzņemšana ar krūts pienu. Ņemot vērā, ka pastāv potenciāli riski, par ko ziņo dažādi klīnisko gadījumu apskati, nav skaidrs, vai ir droši mātei, kas baro ar krūti savu jaundzimušo, analgēzijā parakstīt opioīdus. Opioīdu ietekme tika skaidrota ar kohortas pētījuma palīdzību par astoņus gadus ilgu periodu.
Jaunos pētījumos atklāts, ka daži antidepresanti var būt efektīvi atsevišķu hronisku sāpju slimību ārstēšanā, bet citiem trūkst pārliecinošu pierādījumu par to efektivitāti.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
