Menstruālais cikls ietekmē atopiskā dermatīta paasinājumus
Sistemātisks pārskats atklāja, ka atopiskā dermatīta (AD) paasinājumi pirms menstruācijām ir bieži sastopami.
Sistemātisks pārskats atklāja, ka atopiskā dermatīta (AD) paasinājumi pirms menstruācijām ir bieži sastopami.
Bieži sastopami bērnības stresa notikumi, piemēram, jaunas skolas uzsākšana, pārcelšanās vai brāļa/māsas piedzimšana, ir saistīti ar paaugstinātu atopiskā dermatīta (AD) aktivitātes un smaguma risku bērniem, liecina pētījums.
Tumora nekrozes faktora (TNF) inhibitori tiek plaši lietoti dažādu autoimūnu slimību ārstēšanā. Tomēr, šobrīd notiek aktīvas diskusijas par to, kādi ir riski iekaisīgu CNS slimību attīstībai pēc šo medikamentu lietošanas. Tāpat nav skaidrs, vai šis risks mainās atkarībā no no autoimūnas slimības vai konkrēta TNF inhibitora.
Pētījums, kurā analizēti ilgtermiņa melanomas dati, atklāj svarīgu ieskatu melanomas sastopamības tendencēs vīriešiem un sievietēm.
Alopecia areata (AA) ir saistīta ar multiplām blakusslimībām, tomēr informācija par slimību attīstību pēc AA attīstības ir ierobežotā daudzumā. Šajā pētījumā izvērtēta iniciālu psihiatrisku un autoimūnu slimību izplatība pacientiem ar AA.
Aptaukošanās rādītājiem bērniem pieaugot tiktāl, ka tas kļūst par sabiedrības veselības problēmu, ar to saistītie ādas stāvokļi pieaug arī bērnu populācijā.
Seborejisks dermatīts ir bieži sastopama hroniska iekaisīga ādas slimība, kuras izplatība, patoģenēze un epidemioloģiskie rādītāji nav pilnvērtīgi definēti. Balstoties uz šā pētījuma datiem, detalizēti atainoti seborejiskā dermatīta izplatības rādītāji pasaulē.
Psoriāzes terapija ar bioloģiskajiem medikamentiem var būt mazāk efektīva noteiktām pacientu grupām. Meta–analīzes veidā noskaidrots, kādi klīniskie pacientu raksturojošie faktori saistīti ar sliktāku bioloģisko preparātu efektivitāti.
Senioru vidū pieaug ekzēmas gadījumu skaits, bet tajā pašā laikā ir maz zināms par ādas reakcijas patofizioloģiskajiem procesiem un labāko ārstēšanas taktiku. Preliminārie dati uzrāda, ka medikamenti, īpaši antihipertensīvie, varētu būt iemesls ekzematozam dermatītam senioru populācijā, tomēr ir ierobežots skaits pētījumu, kas šo saikni varētu apstiprināt.
Pacientiem ar onihodistrofiju, kuriem anamnēzē ir tinea pedis, hroniska nieru slimība, perifēro asinsvadu slimība vai 2. tipa cukura diabēts, ir palielināts onihikomikozes risks.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.