Acne vulgaris ir hroniska iekaisīga ādas slimība, kas izpaužas ar atvērtiem vai slēgtiem komedoniem, kā arī iekaisīgām pāpulām, pustulām un mezgliņiem. Smagos gadījumos novērojamas cistas. Parasti akne skar seju, krūškurvi, muguras augšdaļu un roku augšdaļu. Iekaisīgas aknes dēļ var palikt deformējošas rētas, pēciekaisuma hiperpigmentācija, kas vēl vairāk apstiprina ārstēšanas nepieciešamību.
Būtiska aktualitāte mūsdienās ir dažādu nelabvēlīgu faktoru iedarbība uz ādu, īpaši tās aizsargfunkcijām un barjeras funkcijām. Šie nelabvēlīgie faktori ir klimatiskie apstākļi (Latvijā pārsvarā ir vēss un mitrs klimats), dažādu alergēnu ietekme, fizikāli un ķīmiski faktori.
Aizdomas par dermatīta alerģisku izcelsmi rodas bieži, iespējamo kontaktalergēnu skaits arvien pieaug. Šobrīd zināms ap 3700 vielu, kas var izraisīt alerģisku kontakta dermatītu (AKD). Eiropā vairāk nekā 20% populācijas ir sensibilizēti pret vismaz vienu no biežākajiem kontakta alergēniem, pētījumi liecina, ka Norvēģijā un Vācijā pat 28%. [1]
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska iekaisīga un recidivējoša ādas slimība. Aprēķini liecina, ka AD skar 25% bērnu un 2–10% pieaugušo ar slimības izplatības dubultošanos vai pat trīskāršošanos pēdējos 30 gados. Slimība ietekmē gan pacienta, gan viņa ģimenes locekļu dzīves kvalitāti, tāpēc ir būtiski piemērot katram pacientam piemērotāko ārstēšanas metodi.
Sēnīšslimības jeb mikozes (no grieķu valodas mikes — sēne) ir infekcijas slimības: akūtas un hroniskas (pēc gaitas), virspusējas un dziļas (pēc ādas un gļotādu bojājuma dziļuma), lokalizētas un izplatītas (pēc slimības formas).
Mūsdienās pīlinga procedūras tiek veiktas ļoti bieži, tāpēc dermatologu ikdienas darbā šī tēma kļūst aizvien aktuālāka. Pīlingu var izmantot gan estētisku, gan medicīnisku bojājumu gadījumā, sākot ar acne radītiem bojājumiem un beidzot ar smagu pēciekaisuma hiperpigmentāciju.
Pēdu sēnīšu infekcija (tinea pedum, atlēta pēda) ir biežākā ādas virspusējo infekciju forma. Zināma jau ilgi, pirmoreiz šāds stāvoklis aprakstīts 1888. gadā (Pellizzari) un vēlāk 1908. gadā (Whitfield un Sabouraud). Virspusējās sēnītes ir 20–25% iedzīvotāju [1], pēdu āda skarta aptuveni 15% iedzīvotāju, daži autori izsaka versiju pat par 70%. [2]
Sezonālās temperatūras svārstības, uzturs, insolācija, ikdienas ieradumi būtiski ietekmē fizioloģisko procesu norisi ādā. Mūsu mērķis ir analizēt, kādas ir vesela cilvēka ādas īpašības ziemā, un sniegt rekomendācijas attiecīgai ādas kopšanai.
5–9% pacientu ar aktīnisko keratozi (AK) dzīves laikā var attīstīties plakanšūnu ādas vēzis. Pēc jaunāko pētījumu datiem AK tiek uzskatīta par plakanšūnu ādas vēža in situ stadiju. Lai novērstu šo vēždraudes risku, pacienti jāārstē savlaicīgi un adekvāti.
Aprēķināts, ka ziemeļvalstīs sausa āda ir 30–32 no 1000 iedzīvotājiem. Pirmā palīdzība sausas ādas gadījumā ir ādu mīkstinošie līdzekļi jeb emolienti.
Lielai daļai pacientu ar terminālu slimību sastopams sāpju sindroms gan pašas slimības dēļ, gan nesen veiktas ķirurģiskas vai invazīvas procedūras dēļ. [1] Klīniski nozīmīgu sāpju pieaugums novērojams senioriem apmēram pēdējos četrus dzīves mēnešus. Tāpēc nozīmīgi regulāri izvērtēt sūdzības par sāpēm, lai agrīni tās mazinātu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti. [2] Par sāpju pārvaldības principiem informē onkoloģe ķīmijterapeite Dr. Līga Keiša–Ķirse.
Pierādījumi tam, vai kafija un tēja kā ietekmē kognitīvo veselību, līdz šim nav bijuši skaidri definēti. Turklāt, lielākajā daļā pētījumu par kafiju nav precizēts, vai efekts novērojams kafijai ar kofeīnu vai bez. Šā iemesla dēļ veikts prospektīvs kohortas pētījums ASV, lai analizētu saistību starp kafijas vai tējas uzņemšanu un demences risku / kognitīvo funkciju.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Narratīvs pārskats liecina, ka GLP-1 receptoru agonistu lietošana pieaugušajiem ar aptaukošanos un/vai 2. tipa cukura diabētu (T2D) ir saistīta ar paaugstinātu uzturvielu deficīta risku — īpaši D vitamīna, dzelzs un B grupas vitamīnu trūkumu. Tas uzsver nepieciešamību regulāri izvērtēt uzturvielu statusu pacientiem, kuri saņem šo terapiju.
Zema blīvuma lipoproteīna holesterīnam (ZBLH) ir pierādīta kauzāla loma aterosklerozes progresijā un kardiovaskulāro risku pieaugumā. Pēdējo gadu laikā uzkrātie pierādījumi nepārprotami apstiprina, ka ZBLH samazināšana ir tieši saistīta ar kardiovaskulāro notikumu riska mazināšanu, turklāt ieguvums ir proporcionāls gan samazinājuma apmēram, gan terapijas ilgumam. Tas ir veidojis mūsdienu pieeju hiperholesterinēmijas ārstēšanā, ko raksturo trīs pamatprincipi — mērķtiecība, savlaicīgums un ilgtermiņa noturība.
