Šobrīd Eiropā turpinās plaši pētījumi par ietekmi, kāda uz zīdaiņu augšanu un vēlāku bērnu aptaukošanos ir proteīnu daudzumam uzturā. Augstāks olbaltumvielu saturs piena maisījumos, salīdzinot ar mātes pienu, ir būtisks vēlākas bērnu aptaukošanās riska faktors – apgalvo viena no izvirzītajām hipotēzēm. Šajā rakstā iepazīstināsim ar šo pētījumu būtību un agrīnajiem rezultātiem, kas savukārt palīdz bērnu pārtikas ražotājiem un mediķiem pilnveidot piena maisījumu sastāvu, lai zīdaiņi, kuriem nav iespējama krūts ēdināšana, saņemtu optimālu uzturu.
Ķermeņa masas mazināšana ir ļoti nozīmīga, bet diemžēl vēl joprojām neatrisināta medicīnas problēma. Pasaules Veselības organizācijas speciālisti ir formulējuši labi saprotamus ieteikumus, tomēr šie labskanīgie padomi tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet bez vainas. Ar šīm lappusēm vedinu apiet lamatas, kurās nereti iekrīt gan ārsti, gan pacienti, izvirzot nerealizējamus un utopiskus mērķus cīņā ar lieko ķermeņa masu.
Liekā ķermeņa masa un aptaukošanās ir strauji progresējoša globāla sabiedrības problēma. Pēdējos 20 gados Eiropas Savienības (ES) valstīs strauji pieaug bērnu un pusaudžu skaits, kuriem ir liekais svars vai pat aptaukošanās. Izskaitļots, ka 18% ES dalībvalstu skolas vecuma bērniem ir novērojams liekais svars (14 miljoniem no 77 miljoniem 25 ES dalībvalstu skolas vecuma bērniem), ar tendenci šiem skaitļiem pieaugt par 0,55-1,65 procentiem jeb aptuveni par 400 000 gadījumu gadā. No visiem minētajiem bērniem ar lieko svaru (vadoties pēc starptautiski atzītām ķermeņa masas robežvērtībām [1]) aptuveni 5 miljoniem skolēnu konstatē aptaukošanos, un šo bērnu skaits pieaug aptuveni par 85 000 gadā. [2] ASV aptaukošanās var ietekmēt pašreiz dzimstošo bērnu dzīvi tik lielā mērā, ka pirmo reizi ASV vēsturē viņu dzīves ilgums būs īsāks nekā viņu vecākiem. [3]
Šajā publikācijā salīdzināts dažādu uzturvielu daudzums cilvēku uzturā laika posmā no 1996. līdz 2000. gadam un 2004. gadā (jaunāki dati pašlaik nav pieejami). Uzturvielu daudzumu aprēķini veikti, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes datus par vidējo pārtikas produktu patēriņu laika posmā no 1996. līdz 2004. gadam, kas apkopoti Agrārās ekonomikas institūtā, un uzturvielas produktos vērtētas Rīgas Stradiņa universitātes Uztura akadēmiskajā skolā un Uztura laboratorijā.
Cilvēka organisms ūdeni nevar uzkrāt kā kamielis, tas jāuzņem regulāri. Uztura speciālisti rekomendē izdzert astoņas glāzes ūdens dienā, kas nodrošina organisma metabolisma procesiem nepieciešamo ūdens daudzumu. Tomēr rekomendētais daudzums ne vienmēr ikdienā tiek patērēts. Akūta dehidratācija veselam pieaugušam cilvēkam, ja vien nav pastiprinātas fiziskās slodzes, ir reta parādība, tomēr zinātnieki izsaka hipotēzi, ka ilgstoša, kaut arī neliela, dehidratācija var radīt nopietnas veselības problēmas un tādējādi meklē pierādījumus rindas hronisku veselības problēmu saistībai ar dehidratāciju.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
