Tensijas jeb saspringuma tipa galvassāpes. Akūta un ilgtermiņa palīdzība

Saspringuma galvassāpēm raksturīgs, ka tās ir abpusējas, spiedoša rakstura. Tās nepastiprina ikdienišķu fizisku darbību veikšana. Saspringuma galvassāpēm nav raksturīga šķebināšana vai vemšana, bet var būt nepatika pret gaismu vai skaņu. 

Iepriekš pastāvēja hipotēze, ka saspringuma tipa galvassāpju attīstībā primārā nozīme ir perifēro muskuļu saspringumam. Šobrīd ir zināms, ka to patoģenēzē būtiska ir arī centrālā sāpju sensitizācija un traucēta sāpju procesu regulācija, it īpaši, kad attīstās hroniskas tensijas tipa galvassāpes. Iespējama līdzdalība sāpju attīstībā ir arī ģenētiskai predispozīcijai, vaskulāriem faktoriem, iekaisuma ceļiem, bet to nozīme vēl nav līdz galam skaidra. Tomēr tas norāda uz nepieciešamību pēc multidisciplināras pieejas ārstniecības procesā. [2]

Akūta medikamentozā terapija

Saspringuma tipa galvassāpju ārstniecībā svarīgi nošķirt akūto terapiju, kas tiek lietota tad, kad pacientam ir sāpju sindroms un ir nepieciešama palīdzība tūlīt un tagad. Šajā etapā pārsvarā tiek izmantota farmakoloģiskā terapija. Izvēles medikamenti ir paracetamols vai nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL) (2. tabula).

Ja vien iespējams, vislabāk izvēlēties mono­terapiju. NSPL savu analgētisko iedarbību galvenokārt realizē perifēri, inhibējot ciklo­oksigenāzes (COX-1 un COX-2) ceļu, savukārt paracetamola analgētiskā iedarbība ietver COX-2 inhibīciju, kā arī citus centrālos mehānismus, piemēram, endokanabinoīdu un serotonīnerģiskos ceļus. [2] Ja monoterapija nav efektīva, tad var izmantot pretsāpju līdzekļu kombinācijas vai pievienot adjuvantu, piemēram, kofeīnu, kas, uzlabojot pretsāpju līdzekļa uzsūkšanos kuņģī, var palielināt tā antinociceptīvo efektu. [2; 3]

Tomēr jebkuru pretsāpju līdzekļu un vēl jo vairāk to kombināciju pārāk bieža lietošana var veicināt medikamentu pārmērīgas lietošanas izraisītu galvassāpju attīstību. [2]

Serotonīna (5-HT) receptoru agonisti jeb triptāni, ergoti, CGRP receptoru antagonisti jeb gepanti nav pierādījuši savu efektivitāti tensijas tipa galvassāpju kupēšanā. [2] Opiātus neiesaka lēkmju kupēšanai, jo tie palielina medikamentu pārlieku biežas lietošanas galvassāpju risku. [3]

Profilaktiska nefarmakoloģiskā terapija

Profilaktiskā terapija ietver dažādu ārstniecisko pasākumu kopu ar mērķi mazināt galvassāpju biežumu, intensitāti un ilgumu. Tā sevī ietver gan dzīvesveida pasākumu ieteikumus, gan terapiju ar zālēm. Jāņem vērā, ja pacients ievēros nemedikamentozos profilaktiskos pasākumus, tad arī farmakoloģiskie līdzekļi būs ar lielāku efektivitāti.

Vieni no biežākajiem tensijas tipa galvassāpju trigerfaktoriem ir stress (gan mentāls, gan fizisks), neregulāras ēdienreizes, kofeīna pārmērīga lietošana vai tā strauja atcelšana, dehidratācija, miega ritma izmaiņas, samazināta vai pārmē­rīga fiziska aktivitāte un citi. Zinot potenciālos provocējošos faktorus, arī dzīvesveida korekcijas tiek virzītas uz to reducēšanu. [2; 3]

Psihiskās un uzvedību modulējošās metodes

Ņemot vērā, ka stress ir nozīmīgs galvassāpes provocējošs faktors, tad liels uzsvars tiek likts uz psihiskās veselības un uzvedību modulējošo principu stratēģijām, piemēram, elektromiogrāfisks biofeedback. Ar tā palīdzību pacients mācās atpazīt un kontrolēt muskuļu saspringumu. Viena no pamata metodēm, ko rekomendē iekļaut terapijā, ir kogni­tīvi biheiviorālā terapija. Tās uzdevums ir iemācīt pacientam pašam identificēt stresa izraisītājus un strādāt ar tām savām domām un uzskatiem, kas rada stresu un pastiprina galvassāpes. Papildus tiek ieteikts izmantot relaksācijas tehnikas, kas ietver elpošanas vingrinājumus, apzinātības treniņus, meditācijas. [3]

Fizioterapija un fizikālās procedūras

Ārstnieciskā vingrošana tiek ieteikta pacientiem, kuriem ir novērojams peri­kraniālo muskuļu saspringums. Ir novērota korelācija starp palielinātu miofasciālu tonusu un saspringuma galvassāpju biežumu un intensitāti. [4] Papildus tam ir novērots, ka pacientiem ar tensijas tipa galvassāpēm ir palielināts savilkums trapecveida muskulī gan sāpju laikā, gan ārpus tām. Savukārt tiem, kuriem ir epizodiskas galvas­sāpes, raksturīga samazināta kakla mobilitāte. [4] Ārstnieciskās vingrošanas mērķis būtu samazināt galvassāpju biežumu un intensitāti.

Saspringuma tipa galvassāpju gadījumā var apsvērt arī neinvazīvas fizi­kālās procedūras, kas sevī ietver pozas korekciju (darbs pie datora, pareiza smagumu celšana u. c.), masāžas, fizikālās procedūras (ultraskaņa, elektroproce­dūras), ārstnieciskā vingrošana. [3]

Galvenais mērķis ir samazināt muskulatūras saspringumu un tādējādi reducēt hipersensitivitāti. Uzmanība šajā gadījumā galvenokārt tiek virzīta uz galvas un kakla muskuļu saspringuma mazināšanu un darbu ar trigerpunktiem.

Miega ietekme

Miega traucējumi tiek uzskatīti par otru biežāko tensijas tipa galvassāpju trigerfaktoru. Turklāt gan par maz miega, gan pārāk ilga gulēšana var provocēt galvassāpes. Attiecīgi mazāk nekā sešas stundas miega vai vairāk nekā astoņas stundas miega palielina galvassāpju iespējamību tuvākajās divās dienās. Arī bezmiegs tiek uzskatīts par nozīmīgu riska faktoru biežām galvassāpēm, it īpaši tensijas tipa cefalģijai.

Tomēr, ņemot vērā, ka iemigšanas traucējumi bieži tiek saistīti ar trauksmi, tad pacientam, kuram ir gan galvassāpes, gan miega traucējumi, būtu svarīgi izvērtēt arī psihisko veselību.

Jāatzīmē, arī ka nesenie populācijas pētījumi lie­cina par divvirzienu komorbiditāti starp miega traucējumiem un saspringuma tipa galvassāpēm, kas ticami norāda uz kopīgiem patoģenētiskiem mehānismiem. [5]

Diēta

Vienā pētījumā atrodamas norādes, ka uzturs, kas satur daudz piesātināto tauku, īpaši tos, kas sastopami gaļā, var tikt saistīts ar smagākām galvassāpju epizodēm pacientiem ar tensijas tipa galvas­sāpēm. [6] Tomēr nepieciešams vairāk pētījumu, lai varētu to pārliecinoši izvērtēt. Atsevišķi pētījumi atzīmē arī to, ka ēdienreižu izlaišana var provocēt galvassāpes.

Neiromodulācija

Viena no potenciālajām iespējām, ko varētu izmantot pacientiem ar hroniskām sasprin­guma tipa galvassāpēm un cilvēkiem, kuriem nav pietiekamas atbildes uz standarta farmakoterapiju un citām nemedikamentozajām terapijas metodēm, ir neiromodulācija. Šobrīd tai nav indikāciju tensijas tipa galvassāpju ārstniecībā, tomēr ir divi salīdzinoši nelieli pētījumi, kuru laikā tika izmantota zemas frekvences repetitīvā transkraniālā magnē­tiskā stimulācija (rTMS) un rezultātā tika panākta galvassāpju samazināšanās. [7; 8]

Citas metodes

Atsevišķos pētījumos tiek vērtēta arī akupunktūras nozīme, tomēr dati ir kontrversāli. Savukārt lielā pakauša nerva blokāde pacientiem ar hroniskām tensijas tipa galvassāpēm nav efektīva. [3]

Profilaktiskā farmakoloģiskā terapija

Profilaktiska medikamentoza terapija nozīmējama tad, ja vienkāršie pretsāpju līdzekļi nesniedz pietiekamu efektu, ir slikta tolerance, tie ir kontrindicēti vai galvassāpes ir biežas (3. tabula).

Kā pirmās izvēles medikaments ir tricikliskais antidepresants amitriptilīns. Tā darbības mehānisms ietver serotonīna un noradrena­līna atpakaļsaistes inhibīciju, perikraniālo muskuļu saspringuma mazināšanu un centrālās sensitizācijas vājināšanu, iedarbojoties caur perifēriem antinociceptīviem mehānismiem. Sākuma deva ir 10—25 mg 1—2 stundas pirms gulētiešanas. Turpmāk devu palielina par 10—25 mg nedēļā līdz mazākajai efektīvajai devai vai blaknēm. Parasti mērķa deva ir 30—75 mg diennaktī. Atsevišķos gadījumos var palielināt devu līdz 75—100 mg. Pacients noteikti jābrīdina par biežākajām tā blaknēm — miegainību, svara pieaugumu, aizcietējumiem un mutes sausumu. [2; 3]

No tricikliskajiem antidepresantiem profilaktiski vēl var izmantot klomipramīnu, mianserīnu. Tāpat tiek atzīmēta arī mirtazepīna (noradrenerģisks un specifisks serotonīnerģisks antidepresants) efektivitāte. Vēl profilaktiskajā terapijā var izmantot serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitoru venlafaksīnu. [3]

Jāņem vērā, ka profilaktiskā medikamenta efektivitāti adekvāti var sākt vērtēt vismaz pēc četru nedēļu lietošanas, bet medikamenta profilaktiskās lietošanas ilgums ir individuāls un efektivitātes gadījumā pārskatāms ik 6—12 mēnešus.

Atsevišķos pētījumos tensijas tipa galvassāpju profilaktiskajā terapijā tiek minēts miorelaksants tizanidīns, bet tā efektivitāte nav pārliecinoša. Atklāta dizaina pētījumos ir vērtēta arī potenciāla topiramāta, valproāta un buspirona efektivitāte. Tomēr tā būtu izvēle tādā gadījumā, ja iepriekšminētā terapija nedod gaidīto efektu, ir izteiktas blaknes vai tā ir kontrindicēta. [2; 3]

Noslēgumā

Saspringuma tipa galvassāpes ir bieži sasto­pamas, un to ārstēšanas efektivitāte lielā mērā atkarīga gan no pacienta izglītošanas un aktīvas līdzdalības ārstēšanas procesā, gan no multidisciplināras komandas sadarbības. Būtiski ir izskaidrot pacientam, ka dzīvesveida korekcija ir būtisks pamats gan galvassāpju reducēšanai, gan medikamentozās terapijas efektivitātes palielināšanai.