Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) ir paaugstināts risks saslimt ar 2. tipa cukura diabētu (T2D), ar vielmaiņas traucējumiem saistītu steatotisko aknu slimību (MASLD) un sirds un asinsvadu slimībām (SAS), lai gan šie riski atšķiras atkarībā no PCOS fenotipa.
2.tipa cukura diabēta pacienti ir predisponēti uz hiperkaliēmijas attīstību – īpaši tie, kam ir tādas blakusslimības kā sirds mazspēja un hroniska nieru slimība. Daļa medikamentu, kas uzlabo klīniskos iznākumus šai pacientu grupai ir saistīti arī ar kālija pieaugumu serumā, piemēram renīna–angiotensīna–aldosterona sistēmas inhibitori. Šā pētījuma mērķis bija analizēt un savstarpēji salīdzināt SGLT2 inhibitoru, GLP1 receptoru agonistu un DPP4 inhibitoru efektu hiperkaliēmijas mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu.
1.tipa cukura diabēts (CD) tradicionāli tiek uzskatīts par slimību, kas manifestējas bērnībā un pusaudža gados un var nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvildzi. Dažādi pierādījumi no nesen veiktiem pētījumiem norāda, ka šo pacientu dzīvildze ir pieaugusi un ikdienā sastopamies ar vairāk 1.tipa cukura diabēta pacientiem, kas pārsnieguši 65 gadu vecuma slieksni. Šajā pētījumā skaidrots, kā laika gaitā mainījies slimības slogs un citas tendences 1.tipa cukura diabēta pacientiem vecumā virs 65 gadiem.
2024. gada 20.aprīlī notika 3. RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2024. Jau trešo gadu pēc kārtas!
GLP–1 receptoru agonists liksisenatīds tiek izmantots cukura diabēta terapijā. Klīniskos pētījumos ar peļu modeļiem konstatētas šā medikamenta neiroprotektīvas īpašības Parkinsona slimības gadījumā.
Reģistra datos balstīts pētījums Somijā noteica trīs atšķirīgas ĶMI trajektorijas grupas pacientiem ar nesen diagnosticētu 2. tipa cukura diabētu. Četru gadu novērošanas laikā lielākā daļa pacientu sekoja stabilai trajektorijai bez lielām svara izmaiņām. Tikai 10 % pacientu zaudēja svaru, bet 3 % svars palielinājās. Sākotnēji vidējais ĶMI pārsniedza aptaukošanās slieksni visās grupās. Svara samazināšana ir galvenais 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas mērķis, taču pētījums liecina, ka tikai dažiem pacientiem tas izdodas.
Šajā pētījumā tika novērtēti rutīnas laboratoriskie izmeklējumi vecāka gadagājuma sieviešu populācijā primārajā aprūpē. Laboratorisko anomāliju izplatība bija zema, un klīniskās sekas novērošanā bija ierobežotas. Tika novērota vāja laboratorisko anomāliju saistība ar osteoporozi, bet netika novērota saistība ar skriemeļu lūzumiem un neseniem lūzumiem.
D vitamīna deficīts ir neatkarīgi saistīts ar diabētiskās perifērās neiropātijas (DPN) risku, potenciāli ietekmējot lielas nervu šķiedras gados vecākiem pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
Jau vairāk nekā 20 gadus Doctus īsteno siltu tradīciju — tikšanos ar saviem autoriem un lasītājiem. Mēs visi kopā rakstām Latvijas medicīnas vēsturi: ar valodu, ko lietojam, ar tematiem, ko aktualizējam, ar personībām, ko iepazīstam žurnāla slejās. Šajā reizē ar padomniekiem diskutējam, kā izskatās medicīnas un farmācijas informācijas telpa Latvijā un kāda ir Doctus vērtība tajā. Paldies par labajiem vārdiem! Tie ļauj mums augt!
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Prenatālas cannabis lietošanas tendences turpina augt, un šī substance ir viena no biežāk lietotajām grūtniecības laikā. Arvien vairāk pierādījumu vēsta par potenciālām nelabvēlīgām blaknēm auglim.
Audiometrijā mērīts dzirdes zudums vecāka gadagājuma cilvēkiem pētījumā veidoja līdz pat 32 % no jauniem demences gadījumiem astoņu gadu laikā, kas ir ievērojami vairāk nekā iepriekš ziņotie rādītāji. Pētnieki atklāja lielāku demences izplatību cilvēkiem vecumā no 75 gadiem, sievietēm un baltādainajiem, savukārt pašu ziņots dzirdes zudums netika saistīts ar paaugstinātu demences risku.