Vienam no astoņiem vīriešiem pēc 50 gadu vecuma attīstās osteoporoze. Osteoporozes izraisīts lūzums ir katram piektajam vīrietim pēc 50 gadu vecuma. 30% vīriešu pēc 60 gadu sasniegšanas konstatē osteoporozes izraisītus lūzumus (Dubbo pētījums). Aplūkotais klīniskais gadījums uzskatāmi parāda, ka osteoporozes un vienlaicīgi arī vitamīna D deficīta diagnostika un ārstēšana ir aktuāla problēma vispārējā klīniskajā praksē.
Statistikas fakti apliecina, ka divām līdz četrām no 1000 grūtniecēm ir cukura diabēts pirms grūtniecības, bet gestācijas diabēts attīstās 2-3% topošo māmiņu grūtniecības laikā. Gestācijas cukura diabētu sastop 1,5-6% populācijas. Apmēram 10% gestācijas cukura diabēta gadījumu paliek neatklāti. Šie skaitļi, drīzāk to konsekvences, apdraud jauno paaudzi – jaundzimušo iedzimto anomāliju varbūtība pieaug aptuveni par 30%, kas populācijas mērogā izraisa 12 reizes augstāku risku. Tāpat cukura diabēts palielina infekciju un preeklampsijas risku grūtniecības laikā divas trīs reizes.
Pasaules diabēta kongresi notiek ik pēc trīs gadiem (iepriekšējais – 2003. gadā Parīzē, Francijā), un kongresa rīkotāju iecerei realizēt tos katru reizi citā kontinentā ir mērķis veicināt diabēta aprūpi un pētniecību konkrētajā kontinentā. 19. Starptautiskās Diabēta Federācijas (IDF) kongress Keiptaunā (2006. gada 3.-7. decembrī) pulcēja 200 diabēta nacionālo asociāciju pārstāvjus no 160 valstīm (arī no Latvijas), kas pārstāv vairāk nekā 240 miljonus diabēta pacientu pasaulē. Kopumā šajā kongresā piedalījās vairāk nekā 12 000 dalībnieku: diabēta pacienti (nacionālo diabēta asociāciju pārstāvji), psihologi, biologi, preses pārstāvji, diabēta aprūpes organizatori, diabēta aprūpes medicīnas māsas, pēdu aprūpes speciālisti, diabēta apmācības organizatori un speciālisti, kā arī, protams, endokrinologi, diabetologi un citu medicīnas nozaru pārstāvji.
Līdztekus 1.un 2. tipa cukura diabētam sastopami arī retāki diabēta tipi, kas atšķiras ar klīniskām izpausmēm un ārstēšanas iespējām. Tā, piemēram, konstatēts, ka līdz 5% bērna vecumā saslimušo cukura diabēta pacientu un līdz 10% 2. tipa cukura diabēta slimnieku patiesībā slimo ar MODY.
Diabetoloģijas, farmācijas un zinātnes straujais progress un sasniegumi ļauj uzlabot dzīves kvalitāti, kā arī pagarināt dzīvildzi 1.tipa cukura diabēta pacientiem ar multipliem orgānu bojājumiem un nopietnu kardiovaskulāro patoloģiju. Aprakstītais klīniskais gadījums labi parāda, kā, pielietojot multifaktoriālu ārstēšanu ar jaunākajiem medikamentiem, aizkavējas mikrovaskulāro un makrovaskulāro cukura diabēta komplikāciju attīstība, progresēšana un tiek novērsti jauni kardiovaskulārie notikumi.
Ar cukura diabētu slimojošu bērnu, pusaudžu un viņu ģimeņu vajadzības ir īpašas un atšķirīgas no pieaugušo slimnieku vajadzībām. Šis uzskats tiek pausts gan Starptautiskās Diabēta federācijas (IDF) pamatnostādnēs, gan arī Starptautiskās Bērnu un pusaudžu diabēta biedrības (ISPAD) publicētajās vadlīnijās. Bērnībā un pusaudžu vecumā cukura diabēts visbiežāk ir saistīts ar ģenētiski noteiktu predispozīciju, autoimūno marķieru klātbūtni, agresīvu beta šūnu destrukciju, izteiktu insulīna deficītu un steidzamu nepieciešamību uzsākt insulīna substitūcijas terapiju ketoacidozes riska dēļ.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
