Prader–Willi sindroms (PWS) ir ģenētiski determinēta saslimšana, kuras gadījumā vērojamas izpausmes vairākās orgānu sistēmās. PWS ir salīdzinoši bieža slimība, lai gan Latvijā reģistrēto pacientu skaits tikai nedaudz pārsniedz ceturtdaļsimtu, tomēr slimībai raksturīgi nopietni veselības traucējumi ar gandrīz visu orgānu sistēmu iesaisti, kas ievērojami saīsina pacientu dzīvildzi un dzīves kvalitāti, tāpēc svarīgi slimību diagnosticēt laikus un sākt mērķtiecīgu ārstēšanu ar maksimālu terapijas iedarbīgumu.
Vairogdziedzera nodoza struma ir lokāla vairogdziedzera audu transformācija vienā atsevišķā vai vairākos mezglos labdabīgas vai ļaundabīgas saslimšanas dēļ. Tā ir bieža klīniska atrade daudzās medicīnas apakšnozarēs. Palpējami mezgli tiek atklāti 3–7% gadījumu no kopējās populācijas. [1] Pacientiem, kam nav bijis klīnisko simptomu, ar ultrasonogrāfijas (USG) palīdzību vairogdziedzera mezgli tiek atklāti 20–76% gadījumu. [2; 3] Vairogdziedzera mezglainās slimības dēļ svarīga ir diferenciālā diagnostika, kas ļauj izvērtēt mezglu malignitātes risku, jo ļaundabīgi vairogdziedzera mezgli populācijā ir vidēji 5–10% gadījumu. [2; 4]
Lai pievērstu uzmanību saslimstībai ar 2. tipa cukura diabētu (CD) un ģimenes ārstu lielajai nozīmei tā aprūpē, Latvijas Diabēta asociācija sadarbībā ar Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju 20. aprīlī rīkoja konferenci “2. tipa cukura diabēta terapijas aktualitātes 2012”. Konferenci apmeklēja ļoti liels nteresentu skaits, kas liecina, ka CD ārstēšana ir aktuāls jautājums plašam medicīnas speciālistu lokam. Konferenci atklāja abu asociāciju prezidenti – Ingvars Rasa un Pauls Princis.
2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā tikai daļai relatīvā slimības sākuma fāzē ar nelielu hiperglikēmiju iespējama normoglikēmija ar diētas ierobežojumiem, svara samazināšanu, palielinātu fizisko aktivitāti un vienu kādas grupas preparātu. Ja ārstēšanas mērķis ir glikēmija pēc HbA1c zem 7% robežjoslas (Latvijā pēc vadlīnijām – zem 6,5%), tad jāņem vērā, ka perorālie hipoglikemizējošie preparāti (biguanīdi, sulfonilurea, meglitinīdi, tiozolidindioni, inkretīni) monoterapijā samazina glikēmiju (pēc HbA1c) vidēji par 0,5–1%. Tātad jau ārstēšanas plāna izveides posmā ir skaidrs, ka lielākajai daļai pacientu nebūs iespējams sasniegt vēlamo mērķi – normoglikēmiju – ar vienu kādas grupas preparātu.
Šis nebija tipisks gadījums, jo ultrasonogrāfiski netika konstatētas raksturīgas maiņas, vienīgi difūzās struktūras izmaiņas, kas faktiski norādīja, ka ir tireoidīts, bet tas ir ļoti plašs jēdziens. Netipiski, ka arī pēc amiodarona pārtraukšanas vairākus mēnešus tas saglabājas un liek domāt, ka ar antiaritmisku preparātu pacients varbūt ārstēts jau uz tireotoksikozes fona, kas, savukārt, izraisa biežas mirdzaritmijas lēkmes. Šā klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir parādīt amiodarona indicētu tireotoksikozes gadījumu ar smagu gaitu un ilgstošu komplicētu ārstēšanu, kā arī atgādināt, ka, sākot terapiju ar amiodaronu, jākontrolē vairogdziedzera funkcija un struktūra.
Aptaukošanās ir saistīta ar vielmaiņas un kardiovaskulārajām saslimšanām, kas būtiski paaugstina insulta, koronārās sirds slimības un miokarda infarkta risku.Ogļhidrātiem bagātas maltītes kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu ir veicinājušas aptaukošanās epidēmijas izplatību un ar to saistītu mirstības un saslimstības pieaugumu. Šajā rakstā apkopota informācija par aptaukošanās farmakoloģiskās ārstēšanas iespējām un nākotnes perspektīvām.
Paciente iestājās nodaļā smagā vispārējā stāvoklī. Veicot pleiras punkciju, tika iegūti 700 ml transudāta. Uz izteiktas hipertireozes fona prevalēja sirds mazspējas simptomātika. Aknu mazspējas izraisītā hipoalbuminēmija veicināja tūsku un ascīta rašanos. Aknu bojājums ar holestāzi un hipokoagulāciju ierobežoja terapijas iespējas. Lai gan primāras diagnozes noteikšanā bija daudz jautājumu, ārstēšana bija jāsāk nekavējoties.
2. tipa cukura diabēts ir progresējoša slimība, ko nosaka insulīna nepietiekama sekrēcija un insulīna rezistence. Ar globalizāciju saistītās cilvēka uzvedības un dzīvesveida izmaiņas izraisa dramatisku cukura diabēta izplatīšanos visā pasaulē. Latvijā 2011. gada janvārī bija reģistrēti 72 654 pacienti ar cukura diabētu (to skaitā 556 jaunāki par 18 gadiem), toskait 68 217 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. Insulīna terapiju pēc reģistra datiem saņem 12 419 cilvēki. [5] Pieaug saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu bērnu un pusaudžu vidū.
Cukura diabēts (CD) XXI gadsimtā kļūst par epidēmiju, un tiek prognozēts, ka tuvākajos gados tīklenes speciālistu lielāko darba daļu veidos diabētiskā retinopātija (DR). Cukura diabēta incidences palielināšanos nosaka iedzīvotāju novecošanās, urbanizācijas procesi, dzīvesveida un diētas izmaiņas, kas veicina aptaukošanos un fizisko aktivitāšu samazināšanos. Aprēķināts, ka laikposmā no 2007. līdz 2025. gadam saslimstība ar cukura diabētu palielināsies 2,7 reizes, turklāt iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaugs par 19,4%, bet saslimušo skaits ar CD – par 54%, sasniedzot 380 miljonus līdzšinējo 246 miljonu vietā.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras prevalence pieaug, sasniedzot epidēmijas apmērus un palielinot veselības aprūpes izdevumus visā pasaulē. Glikēmijas paškontrole nozīmē to, ka cukura diabēta pacients (vai viņa līdzcilvēki) regulāri ar glikometru un ar teststrēmelēm nosaka glikozes līmeni asinīs. Glikēmijas paškontrole ir cukura diabēta (CD) aprūpes standarts un apmācības un terapijas neatņemama sastāvdaļa.
Miokardīts ir sirds muskuļa jeb miokarda iekaisuma slimība, kas var attīstīties infekciju, toksisku vielu iedarbības vai imūnsistēmas aktivācijas rezultātā. Miokardītam ir plašs klīnisko izpausmju un slimības gaitas spektrs, un lielākajā daļā gadījumu tas spontāni izzūd. Turklāt dažiem pacientiem iekaisums var izraisīt plašu rētošanos, kas veicina kreisā kambara remodelēšanos, novedot pie dilatācijas kardiomiopātijas. [1] Ņemot vērā 2025. gada Eiropas Kardiologu biedrības atjauninātās miokardīta vadlīnijas, tiks akcentēti jaunākie pierādījumi un rekomendācijas, lai atspoguļotu aktuālo izpratni par slimības diagnostiku.
Sievietes ir tikpat motivētas kā vīrieši pārtraukt smēķēšanu, tomēr viņu motivācijas modeļi atšķiras, un viņas biežāk meklē palīdzību smēķēšanas atmešanas konsultācijās. Literatūras un klīnisko pētījumu dati liecina, ka sievietēm bieži ir grūtāk pilnībā atteikties no smēķēšanas. Viņas biežāk kļūst par tabakas industrijas mārketinga mērķi un var būt jutīgākas pret sociālekonomisko spiedienu, kā arī biežāk izmanto smēķēšanu, lai tiktu galā ar negatīvām emocijām.
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas (Stradiņa slimnīca) Rehabilitācijas medicīnas centrs ir saņēmis Eiropas Medicīnas speciālistu savienības (The European Union of Medical Specialists) Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas sekcijas atzinumu, kas apliecina atbilstību Eiropas līmeņa prasībām un ļauj tam kļūt par apmācīttiesīgu centru.
Uzturošā terapija ar makrolīdiem pacientiem ar bronhektāzēm ir demonstrējusi vērā ņemamu efektivitāti paasinājumu novēršanā, kas ir nozīmīgi riska faktori kardiovaskulāru notikumu attīstībai. Ņemot vērā, ka šobrīd iztrūkst vispārīgu makrolīdu uzturošās terapijas novērtējumu no kardiovaskulārā ieguvuma un drošuma profila skatījuma, veikts kohortas pētījums.
