Visbiežākais nāves iemesls 2. tipa cukura diabēta pacientiem ir koronārā sirds slimība. Svarīgi apzināties, ka glikozes līmeņa un arteriālā asinsspiediena kompensācijas rādītājiem nav spēkā likums “jo zemāk, jo labāk”. Pēdējo gadu cukura diabēta pētījumi atklāj jaunas atbildes uz jautājumiem, cik zemam jābūt HbA1c, sistoliskajam asinsspiedienam un lipīdu līmenim, lai mazinātu mirstības risku cukura diabēta pacientiem.
Tas zināms kā aksioma, kas nevienam vairs nav jāpierāda, – cik svarīgi ātri normalizēt pacienta paaugstināto cukura līmeni asinīs, nepieļaut šā līmeņa krasas svārstības, lai saglabātu pacientu dzīvildzi populācijas vidējo rādītāju pakāpē. Kā to panākt – par to šis raksts.
Kā zināms, 2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kam raksturīga hiperglikēmija ar traucētu insulīna sekrēciju un tā rezistenci. Šī slimība bieži tiek diagnosticēta vēlīni pēc astoņu līdz desmit gadu “mēmā” perioda. Izplatība pasaulē ar 2. tipa diabētu strauji pieaug. Šajā rakstā – pārskats par perorālajiem antidiabētiskajiem līdzekļiem, kā arī insulīna terapijas konsekvencēm pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Metabolais sindroms ir viena no tipiskākajām veselības problēmām attīstītās valstīs. Tas ir komplekss daudzfaktoru stāvoklis ar plašām asociācijām dažādās orgānu sistēmās, no kurām visredzamākā ir metabolā sindroma vai tā komponentu dramatiskā saikne ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Šobrīd literatūrā pieejami ļoti daudzi darbi par šīm tēmām, kuri tomēr sniedz visai maz jaunu ziņu, pamatā apstiprinot vai niansējot jau iepriekš atklāto.
Aptaukošanās bērnu vecumā jāuzskata par nopietnu veselības problēmu, ko daudzās pasaules valstīs novērtē līdzvērtīgi epidēmijai. Atbilstīgi Pasaules Veselības organizācijas datiem no 1963. gada aptaukošanās biežums pusaudžu vidū trīskāršojies – saslimstība palielinājusies no 5% līdz 17%. Par adipozitātes pieaugošo problēmu liecina vēl daži fakti – Eiropas Savienības valstīs 8,5% sešus gadus vecu bērnu jau ir liekais svars, ASV 4,2% bērnu – metabolais sindroms, Latvijā 10 procentiem 14–17 gadu vecu meiteņu – adipozitāte.
Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.
Osteoporozes dēļ samazinās kaulu minerālu blīvums, pēc vieglām traumām iespējami lūzumi. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar osteoporozes sāpju sindroma patoģenētiskajiem mehānismiem un ārstēšanas tendencēm.
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Oktobra numurā aizsākām rakstu par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, par kurām runājot, galvenā vieta atvēlēta trim endokrīnajām slimībām: feohromocitomai, primāram hiperaldosteronismam un Kušinga sindromam. Pagājušā numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī tādām mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas tāpat veicina asinsspiediena paaugstināšanos, proti, vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Šajā numurā par – Kušinga sindromu.
Arteriālā hipertensija, nozīmīgākais kardiovaskulārais riska faktors, ir aptuveni 20% planētas iedzīvotāju. Ilgstoši bija pieņemts uzskatīt, ka 90% gadījumu veido primārā arteriālā hipertensija, sekundārajām arteriālajām hipertensijām (galvenokārt renovaskulārajām, renālajām un endokrīnajām) atvēlot tikai aptuveni 10%.
Secināts, ka kardiovaskulāro slimību (KVS) pacientiem ir paaugstināts hospitalizācijas risks pēc akūta gastroenterīta. Turklāt – jo vairāk blakusslimību, jo augstāks risks. Pētījuma autori veica retrospektīvu kohortas pētījumu ASV un dati norāda – svarīga mērķtiecīga KVS pacientu uzraudzība un ārstēšanas stratēģija augsta riska pieaugušajiem visās vecuma grupās, ne tikai senioriem.
Eiropas Neiroķirurgu asociācijas Jauno neiroķirurgu apmācības kursi pirmo reizi notiks Rīgā, pulcējot vairāk nekā 200 dalībnieku. Ar savām zināšanām dalīsies gan Eiropas Neiroķirurgu asociācijas prezidents Claudius Thome (Insbruka, Austrija), gan vairāk nekā 50 citi vadošie Eiropas neiroķirurgi un augstskolu pasniedzēji.
Kofeīns ir viena no visbiežāk lietotajām vielām pasaulē. Tas ir atrodams dažādos dabīgos produktos un var tikt uzņemts arī tīrā, sintētiski iegūtā veidā. Lielākā daļa pētījumu ar cilvēkiem ir novērošanas pētījumi, un tie galvenokārt fokusējas uz kofeīnu saturošiem dzērieniem un pārtikas produktiem.
Metastātisks kolorektāls vēzis ir ar ierobežotām terapijas iespējām, kā dēļ bieži vien sagaidāms slikts ārstēšanas iznākums. Iepriekš veiktos pētījumos izteikta hipotēze, ka augstāks D vitamīna līmenis serumā varētu palīdzēt uzlabot dzīvildzi, tāpēc ir ļoti svarīgi atrast drošu un efektīvu veidu, kā iekļaut D vitamīnu terapijas plānā.
Šovasar Bērnu slimnīcas Bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikā sadarbībā ar Vācu sirds centru, kas atrodas Šaritē (Charité) – Berlīnes Universitātes slimnīcā, un Kramlinas Bērnu slimnīcu (Children's Health Ireland at Crumlin, Dublina) veiksmīgi veiktas divas īpaši sarežģītas iedzimtu sirdskaišu operācijas. Izmantojot inovatīvas ārstēšanas metodes, palīdzība sniegta diviem bērniem, vienlaikus pilnveidojot arī Bērnu slimnīcas bērnu kardioķirurģijas komandas zināšanas un pieredzi.
