Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Profesors VALDIS PĪRĀGS, Valsts pētījumu programmas biomedicīnā vadītājs, Latvijas Universitātes Senāta stratēģijas komisijas vadītājs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs, ir pārliecināts: šis Latvijai ir iespēju laiks uzņemties jaunus pienākumus medicīnā un zinātnē. Latvieši nav “maza tauta”.
Kādā Latvijas Zinātņu akadēmijas sekcijas sēdē man bija iespēja noklausīties ziņojumu par mūsdienu medicīnas sasniegumiem pasaulē. Pētījumi tagad iesniedzas šūniņu atsevišķu elementu ietekmēšanas iespējās. Jūtos laimīgs, ka varu pieredzēt šo medicīnas progresu. Un tomēr māc arī kādas klusas bažas par mūsdienu pasauli.
Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.
Viņa ir mainījusies. Ne tikai ārēji, lūzums noticis viņā pašā. Endokrinoloģe INESE PAVLIŅA jau pusotru gadu dzīvo Briselē un strādā pirms gada uzceltā slimnīcā — CHU Hôpital Civil Marie Curie.
Ilgajos darba gados esmu pieredzējis varenu medicīnas progresu. Tas dara mani laimīgu. Jūtos pateicīgs saviem pēdējā laika priekšniekiem un kolēģiem, kas mani, jau ļoti vecu vīru — līdz pat 86 gadu vecumam —, piecieta savā vidū. Stradiņos nostrādāju 51 gadu, medicīnā kopā 61 gadu. Tie nav rekordi. Nelepojos, bet pateicos Dievam par iespēju.
Dr. med. IVETAI DZĪVĪTEI–KRIŠĀNEI, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu slimību klīnikas virsārstei, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docentei ir gaišs, sirsnīgs smaids. Varbūt tā ir atbilde — kā bez sūkstīšanās var izdarīt tik daudz! Vēl viņai ir zaļie īkšķīši — slimnīcas Ārstu mājā uz palodzes zied dakteres lolots puķu dārzs. Tajā aug pat banānkoks!
Uz mūsdienu problēmu fona šodien daudziem piemirsies baisais Otrais pasaules karš, kurā tika ierauti, cieta un gāja bojā miljoni cilvēku. Esmu viens no ļoti retajiem, kam izdevās paglābties, nekarojot ne dienas (!), kaut mans dzimšanas gads — 1923. — bija starp tiem, kurus kā pirmos mobilizēja gan vācieši, gan krievi.
Pērnā gada septembrī endokrinologu asociācijas kārtējā sēde iekrita tieši manā 90. dzimšanas dienā. Profesors Aivars Lejnieks ar neviltotu labvēlību norunāja man skaistu laudatio. Labus vārdus teica arī citi apsveicēji. Vēl šodien jūtos palicis parādā pateicības vārdus saviem sveicējiem.
Runājot par pareizās diagnozes noteikšanu, pieredzējusī gastroenteroloģe Gunta Geldnere sacīja: "Ārsta domāšanai jābūt līdzīgai labai datorprogrammai, tad trenēta loģiskā domāšana, klīniskā pieredze un literatūrā lasītais palīdz atrast pareizo krustpunktu: kas kam atbilst, kas ar ko sader."
Kolēģi, kad pēdējo reizi jums bija iespēja veselu nedēļu veltīt savas specialitātes aktualitātēm, diskutēt ar starptautiskiem ekspertiem un apmainīties pieredzē ar citu valstu ārstiem? Open Medical Institute (OMI) Zalcburgas semināri aicina izmantot šo iespēju un iegūt zināšanas, ko izmantot savu pacientu aprūpē un nodot kolēģiem.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē konstatēts, ka obstruktīva miega apnoja (OMA) ir bieži sastopama cilvēkiem ar smagiem psihiskiem traucējumiem, tostarp šizofrēniju, bipolāriem traucējumiem un smagiem depresīviem traucējumiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem bez psihisku traucējumu diagnozes šiem pacientiem bija būtiski lielākas izredzes saņemt OMA diagnozi. Pētījuma autori uzsver nepieciešamību sistemātiski izvērtēt miega elpošanas traucējumus psihiatrijas aprūpē.
