Atvaļinājuma laikā daudzi plāno doties tuvākos un tālākos ceļojumos. Lai pēc ceļojuma būtu tikai pozitīvas atmiņas, ceļojumam pienācīgi jāsagatavojas un jāparedz arī riski, kas var sabojāt pozitīvās emocijas. Ceļotāju aktivitātes pieaugums pēdējos gados saistās arī ar dziļo vēnu trombozes incidences palielināšanos. Londonas Hītrovas lidostas pētījumā katra piektā nāve pēc ilgstošiem lidojumiem saistīta ar plaušu artērijas trombemboliju pēc ceļotāju dziļo vēnu trombozes. [1]
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
Skleroterapija ir ķīmiska varikozās vēnas ablācijas metode, kuras laikā varikozajā vēnā tiek ievadīts medikaments – sklerozants, kas rada asinsvada spazmu, bojā vēnas endotēliju, panāk pilnīgu vai daļēju vēnas slēgšanos un sekojošu tās rezorbciju. Duplekssonogrāfijas kontrolē veikta putu skleroterapija prasmīga flebologa izpildījumā ir mazinvazīva, efektīva, nesāpīga, ātri un viegli ambulatori veicama procedūra ar zemu komplikāciju risku; šī procedūra neierobežo pacienta ikdienas aktivitātes. Bieži vien tā ir izvēles terapijas metode atsevišķu varikozes formu ārstēšanai.
Vēnu traucējumi ir būtisks saslimstības un mirstības iemesls. Amerikas Savienotajās Valstīs varikozas vēnas ir pirmajā vietā, bet vēnu trombozes - otrajā vietā no visiem vaskulārajiem traucējumiem. Domājams, Eiropas reģionā situācija ir līdzīga. Tāpēc vērtīgi atcerēties gan par vēnu traucējumu riska faktoriem un profilakses iespējām, gan arī par efektīvākajām ārstēšanas iespējām, lai novērstu komplikāciju attīstību un pat letālus gadījumus. Šajā rakstā apkopotas jaunākās atziņas par vēnu traucējumiem un ar tiem saistītiem jautājumiem. Komentārus par jaunākajām atziņām sniedz S. Prāve
Kāju tūska ir biežs simptoms, ko novērojam ikdienā. Tās iemesls ir pārlieka šķidruma uzkrāšanās intersticiālajā telpā vienā vai abās kājās. Tā var būt lokalozēta tikai pēdās vai izplesties arī potītes līmenī un pa visu kāju. Tūska var būt neliela vai pat invalidizējoši liela. Šajā apskatā aplūkosim biežākās kāju tūskas un galvenos ārstēšanas principus no vairākiem skatpunktiem.
Vēnu slimību, to skaitā hroniskas venozas mazspējas (HVM) izplatībai nav tendences mazināties. Spītējot patiešām progresīviem atklājumiem un inovācijām, varikozas vēnas un HVM joprojām skar lielāko daļu pieaugušo populācijas visā pasaulē. Arī Latvijā HVM ir izplatīta slimība. Turklāt, kā parādīja 2007. gadā veiktais epidemioloģiskais pētījums DE FACTO, mūsu valstī salīdzinoši biežāk tiek novērota C3 HVM stadija (24,9% pret vidēji 9,3% pasaulē), kā arī C5 un C6 stadija (attiecīgi 4,5% un 1,8% pret 0,6–1,4% un 0–0,5%).
Drīz jau būs pagājis desmit gadu, kopš dibināta Latvijas Fleboloģijas biedrība, bet flebologa specialitātei ir pieci gadi. Maz. Tomēr tas ir laiks, lai atskatītos uz paveikto un paraudzītos uz problēmām fleboloģijas attīstībā Latvijā.
Kāju tūska ir izplatīta parādība, un, to konstatējot, ir svarīgi pareizi izvērtēt tās rašanās mehānismu un nozīmēt pareizo pamata terapiju. Ir bīstami slimniekam ar venozu tūsku ordinēt diurētiskos līdzekļus, bet cilvēkam ar kardiālu tūsku – lietot kompresijas pārsēju.
Hroniska venoza mazspēja (HVM) ir plaši izplatīta slimība. Agrīnu HVM diagnostiku un profilakses pasākumus apgrūtina šīs patoloģijas daudzveidīgā klīniskā manifestācija. Tomēr tās patieso izplatību populācijā ir svarīgi apzināties, lai plānotu problēmas risinājumu valstiskā līmenī. Tāpēc tika veikts epidemioloģiskais pētījums DE FACTO, lai noteiktu HVM subjektīvo un objektīvo simptomu biežumu cilvēkiem Latvijā ar vismaz diviem HVM riska faktoriem, salīdzinot iegūtos rezultātus ar literatūrā publicēto pētījumu datiem, kā arī atspoguļotu plānoto ārstēšanu šai pacientu grupai. DE FACTO ir pirmais šāda apjoma epidemioloģiskais pētījums par HVM Latvijā.
Vērtējot Eiropas un Amerikas datus, katru gadu novēroti 500 līdz 1000 tūkstoši jaunu pacientu ar kritisku kāju išēmiju (KKI). Latvijā šādi pētījumi nav veikti, taču, pielāgojot citu valstu datu rādītājus, tie ir 1 200 līdz 2 500 pacienti katru gadu. Attīstoties KKI, viena gada laikā aptuveni 30% pacientu zaudē ekstremitāti. Diemžēl pārsvarā gadījumu ir jāveic amputācijas augšstilba līmenī. Pēdas segmentāras un apakšstilba amputācijas lielākoties tiek veiktas pacientiem ar cukura diabētu, kad galvenokārt tiek bojāts arteriālais tīkls apakšstilbā. Amputācija rada smagu invaliditāti pacientam un ievērojamas sadzīves izmaiņas arī viņa ģimenes locekļiem. Diemžēl šiem pacientiem ir arī augsta perioperatīvā mirstība, kas vidēji sasniedz 25%. Pateicoties asinsvadu ķirurģijas attīstībai un ienākot jaunām ārstēšanas metodēm, amputāciju skaits pēdējos gados Latvijā ir samazinājies, taču joprojām ir ļoti augsts. Ja amputāciju biežums Eiropā variē no 120 līdz 500 uz iedzīvotāju miljonu ik gadu, tad Latvija atrodas starp valstīm, kurās tas ir vislielākais.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
