Venozā trombembolija ir patoloģija, kuras gadījumā dziļo vēnu tromboze (DVT) akūtā fāzē rada embolijas. Embolijas plaušu artērijās var būt letālas. Savukārt hroniskas komplikācijas šādai patoloģijai var būt hroniska venoza nepietiekamība kājās (pēctrombotiskais sindroms) ar lielu varbūtību venozu čūlu attīstībai vai hroniska plaušu embolizācija ar pulmonālu hipertensiju. Lai nenonāktu līdz DVT komplikācijām, lielāka uzmanība jāpievērš profilaksei. Latvijas Fleboloģijas biedrība sadarbībā ar citām profesionālajām asociācijām ir izstrādājusi DVT profilakses un ārstēšanas vadlīnijas, kas sakņojas starptautiskās vadlīnijās un uz pierādījumiem balstītā medicīnā. Šī raksta mērķis ir uzsvērt būtiskākās problēmas un uz DVT profilaksi attiecināmās stratēģijas.
Raugoties no pacienta viedokļa, termins hroniska venoza nepietiekamība aptver visai atšķirīga veida problēmas – no kosmētiska diskomforta līdz invalidizējošam stāvoklim –, kas savā būtībā ir viena patoloģija dažādos tās attīstības līmeņos. Tāpēc katrs no tiem prasa nopietnu attieksmi gan no paša pacienta, gan mediķu puses. Arī zinātnē un sekojoši medicīnas literatūrā, paralēli lielam skaitam advancēto vēnu ķirurģijas metožu aprakstu un pētījumu, intensīva uzmanība tiek veltīta hroniskas venozas nepietiekamības iniciālajiem faktoriem un blakusefektiem.
Hroniska venoza mazspēja mūsdienās ir ļoti plaši izplatīta. Tās attīstību bez iedzimtības un grūtniecības veicina arī strauji pieaugošā mazkustīga dzīvesveida ietekme, kas saistīta ar ilgstošu sēdēšanu vai stāvēšanu darbā, pārvietošanos automašīnā. Kāju vēnu saslimšana rada gan medicīniskas, gan kosmētiskas problēmas, un to plašā izplatība veicinājusi fleboloģijas nozares attīstību visā pasaulē, tai skaitā – Latvijā.
Neraugoties uz acīmredzamo hroniskas venozas nepietiekamības diagnostikas un ārstēšanas progresu, venozas čūlas izplatība saglabājas praktiski nemainīga – 1-2% pieaugušiem cilvēkiem pēdējo 30 gadu laikā. Ilgstoša, nesekmīga, neracionāla un neattaisnojama čūlu ārstēšana, kam bieži pamatā ir tikai ārsta praktiskā pieredze un intuīcija, var izraisīt smagas komplikācijas un kalpot kā cēlonis slimības recidīvam. Nereti gadiem ilga čūlu ārstēšana ir iemesls tam, kādēļ medicīniska problēma pārvēršas par sociāli-ekonomisku problēmu ar ievērojamiem finansiāliem tēriņiem. Raksta mērķis – sistematizēt mūsdienīgas ārstēšanas metodes, pamatojoties uz medicīniski pierādītiem kritērijiem.
Neraugoties uz acīmredzamo hroniskas venozas nepietiekamības diagnostikas un ārstēšanas progresu, venozas čūlas izplatība saglabājas praktiski nemainīga – 1-2% pieaugušiem cilvēkiem pēdējo 30 gadu laikā. Ilgstoša, nesekmīga, neracionāla un neattaisnojama čūlu ārstēšana, kam bieži pamatā ir tikai ārsta praktiskā pieredze un intuīcija, var izraisīt smagas komplikācijas un kalpot kā cēlonis slimības recidīvam. Nereti gadiem ilga čūlu ārstēšana ir iemesls tam, kādēļ medicīniska problēma pārvēršas par sociāli-ekonomisku problēmu ar ievērojamiem finansiāliem tēriņiem. Raksta mērķis – sistematizēt mūsdienīgas ārstēšanas metodes, pamatojoties uz medicīniski pierādītiem kritērijiem.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
