Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka Latvijā 2010. gadā 97,3% grūtnieču bijusi vismaz viena antenatālā vizīte grūtniecības laikā. [43] "Latvijas veselības aprūpes statistikas gada grāmatā 2012" minēts, ka 2012. gadā Latvijā notika 19 401 dzemdības. [33]
Vai nu palīdzēs daktere Tirāne, vai neviens – ar šādiem vārdiem sievietes, kam neizdodas ieņemt vai iznēsāt bērniņu, pie viņas bieži vien sūta kolēģi. Viņa ar pacientēm nečubinās, ir lietišķa, dažkārt arī paskarba, taču pie ginekoloģes endokrinoloģes ASTRĪDAS TIRĀNES prakses kabineta vienmēr kāda sieviete gaida uz pieņemšanu.
Pēdējos gados aktuāls un plaši apspriests jautājums ir par demogrāfisko situāciju Latvijā, kas tiek uzskatīta par kritisku. Tās pasliktināšanos paredz arī nākotnē. Demogrāfiskos procesus sabiedrībā kopumā kā tieši, tā netieši ietekmē gan sociālie, gan politiskie un ekonomiskie apstākļi. Protams, sieviete, viņas ķermenis un tā veselība (īpaši reproduktīvo orgānu) ir svarīgi aspekti šajā kontekstā.
Būt ārstam nozīmē ne tikai piederēt zināmai profesijai – tas ir dzīvesveids. Tāpēc laikam jau likumsakarīgi, ka šīs profesijas pārstāvji var lepoties ar daudz un spēcīgām dinastijām. Kādas bērnības atmiņas iespaidojušas profesijas izvēli? Ko nozīmē vecāku “zīmogs”? Cik viegli vai sarežģīti turpināt iešanu vecāku pēdās – jo pacienti un kolēģi vismaz sākumā vērtēs, salīdzinās... Un kādas vecāku mācības paturētas prātā?
Ar ANITU DRESMANI tiekamies ginekologu prakses “Quartus” telpās. Viņa ir atbraukusi ciemos – “Quartus” bijusī direktore jau gadu strādā Norvēģijā, Tronheimā, šīs valsts lielākajā privātajā veselības centrā “Aleris”. Anita izsaiņo torti “Cielaviņa”, Norvēģijā ļoti pietrūkstot skaistu kūciņu, bulciņu. “Ar mazo meitu iegājām kafejnīcā. Bērnam mirdz acis – tik daudz kūku! Tronheimā tā nav. Bet tur ir kas cits. Varu iziet ārā un kāpt kalnā vai kāpt lejā uz fjordu...”
Mūsdienās ārstu, pie kura doties uz konsultāciju, pacienti aizvien biežāk izvēlas ļoti rūpīgi. Informācijai par ārstiem elektroniskajā vidē var piekļūt neierobežots cilvēku skaits, turpretī laba atsauksme uzrunā personiskāk. Viens no svarīgākajiem medicīnas komponentiem ir ārsta un pacienta psiholoģiskās attiecības. [1] Tieši šo aspektu vēlējāmies izpētīt, lai noskaidrotu, ko mēs, ginekologi, varam uzlabot ikdienas darbā, lai mūsu pacientes būtu apmierinātas un ārsta labo vārdu nestu tālāk. Rīgas Dzemdību namā aptaujājām pacientes par sieviešu attieksmi pret ginekologiem–dzemdību speciālistiem gan grūtniecības laikā, gan arī dzemdībās un pēcdzemdību periodā.
Dzemdības ūdenī ir dzemdības, kad mazulis piedzimst ūdenī, mātei atrodoties vannā. [3] Ir svarīgi nejaukt dzemdības ūdenī ar relaksāciju ūdenī aktīvās fāzes laikā un jaundzimušā piedzimšanu uz dzemdību galda. Veikti vairāki pētījumi, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības un iegremdēšanās ūdenī dzemdību I fāzē, bet ir ļoti maz pētījumu, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības ar dzemdībām ūdenī, kad jaundzimušais pasaulē nāk zem ūdens.
Dzemdes kakla vēzis (DKV) ir pasaulē un Latvijā otrā biežāk sastopamā vēža lokalizācija sievietēm līdz 45 gadu vecumam. PVO dati liecina: katru gadu tiek reģistrēts ap 470 000 saslimšanas ar DKV gadījumu, bet ikgadējā mirstība ir apmēram 250 000 gadījumu. Latvijā 1997. gadā saslimstība ar dzemdes kakla vēzi bija 12,5 uz 100 000 sieviešu, bet 2009. gadā jau 18,9 uz 100 000 sieviešu, mirstība no DKV 1997. gadā bija 6,3 uz 100 000, bet pēc 12 gadiem - 8,1 uz 100 000 sieviešu.
DAIGA BARANOVSKA, ginekoloģe, ārstu prakses "Quartus" direktore: "Man nav lielas pieredzes sadarbībā ar Veselības inspekciju. Mūsu praksē ir bijušas regulārās kontroles, taču man nav radies ļoti negatīvs priekšstats. Nezinu, vai tas nāk no padomju laikiem, bet neizskaidrojamas bailes, uztraukums pirms šādām kontrolēm ir. Jo biežākā sarunas forma, ja kaut kas ne tā, ir sods"
Pagājušā gada rudenī jaunajai ginekoloģei IEVAI BAIDEKALNAI pavērās iespēja kādu laiku stažēties ginekoloģijas klīnikā Bāzelē. Rezidente tur guvusi pārliecību, ka Latvijas ārsti nestrādā sliktāk, taču ir jomas, kurās mēs varētu mācīties. Koleģiālās attiecības. Rezidenti ar nodaļas vadītājiem ir uz “tu”. Ieva smaidot teic, ka varētu nofilmēt un rādīt, kādas var būt attiecības darbavietā. Viņai ļoti simpātisks šķitis arī veids, kā ārsti komunicē ar pacientiem – viņi nenogurstoši ik jautājumu sīki izstāsta un paskaidro pacientam. Un tas nekas, ka varbūt jau ceturto reizi.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
