Šis raksts iecerēts kā neliels orientieris ginekoloģisko procedūru spektrā. Aplūkosim biežāko ginekologa praksē ambulatori veicamo manipulāciju pamatjautājumus, ar tām saistītās objektīvās un subjektīvās nianses, kā arī atsevišķas postprocedūru perioda īpatnības. Minētais palīdzēs, aprūpējot pacientes ginekoloģisko problēmu risināšanas periodā.
Ir daudz publikāciju par adenomiozi, taču paliek atklāts jautājums, vai zinātnes sasniegumi spēj palīdzēt praktizējošiem ārstiem šīs mīklainās slimības atklāšanā un ārstēšanā. Mēģināsim sniegt pārskatu jaunākajiem atzinumiem par adenomiozes patofizioloģiju, diagnostikas metodēm un ārstēšanas principiem.
Seno indiešu mitoloģija vēsta, ka dievs Krišna auga gana Nandas un viņa sievas Jašodas ģimenē. Reiz Jašoda ievēroja, ka puisēns ēd zemi. Viņa norāja Krišnu un pavēlēja atvērt muti, lai varētu to iztīrīt. Taču, ielūkojusies bērna mutē, viņa ieraudzīja tajā vismaz trīs pasaules. Tā arī mēs – jo dziļāk un uzmanīgāk apgūstam savu ķermeni, jo pārsteidzošākus atklājumus tas mums sniedz. Auglība, dzīvības turpināšana un atjaunošana bija senā cilvēka galvenais rūpju objekts. Vienlaikus cilvēku populācijā ir novērotas un arī šodien izpausmi gūst daudzas īpatnības, atkāpes no vispārpieņemtām normām, deviācijas. [1]
Endometrioze kā līdz galam neizzināta slimība liek atkal un atkal apstrīdēt it kā jau pierādītus apgalvojumus. Atverot jebkuru ginekoloģijas grāmatu, var izlasīt, ka endometrioze ir labdabīga saslimšana. Neviens vēl neuzdrošināsies pārrakstīt šo definīciju un mainīt vārdu labdabīga, tomēr jau vairākus gadus pasaulē tiek diskutēts par to, kāda ir saistība starp endometriozi un ļaundabīgiem audzējiem. Diskusijas risinās vairākos virzienos, taču katrā jautājumā ir pretrunīgi secinājumi, dažāda pierādījumu ticamība un vienotas atbildes vēl nav rastas. Šajā rakstā mēģināsim analizēt literatūrā atrodamas hipotēzes un to pierādījumus.
Intrauterīnā spirāle ir viena no populārākajām mūsdienu kontracepcijas metodēm. Lai cik ar to saistītās manipulācijas būtu vienkāršas, tomēr varam vērot arī komplikācijas. Kā zināms, ja intrauterīno spirāli laicīgi nenomaina, var attīstīties smagi iekaisuma procesi – tās atrašanās ilgums dzemdē pēc anotācijas ir pieci līdz astoņi gadi, tomēr spirāles maiņu vajadzētu veikt ātrāk, ik pēc trim gadiem, ko bieži apstiprina klīniskā pieredze. Viena no komplikācijām, kas var rasties jau spirāles ievadīšanas laikā, ir dzemdes sienas perforācija. To parasti konstatē manipulācijas laikā, bet ir gadījumi, kad šo komplikāciju konstatē novēloti.
Līdz 40% priekšlaicīgu dzemdību galvenais etioloģiskais faktors ir infekcijas. [1] Infekciju korelācija ar priekšlaicīgām dzemdībām dažādos grūtniecības laikos ir atšķirīga. Agrīnu priekšlaicīgu (22.-28. gestācijas nedēļas) dzemdību etioloģijā infekcijas ir iemesls priekšlaicīgām dzemdībām līdz 90% gadījumu, bet 34.-36. nedēļā priekšlaicīgu dzemdību saistība ar infekciju ir tikai 15% gadījumu. [2] Infekcija var būt cēlonis citādi neizskaidrojamai antenatālai augļa bojāejai, kad atrod iekaisuma izmaiņas placentā, bet ar izteiktu autolīzi saistītas izmaiņas augļa audos konstatēt nevar.
Viņa var būt skarba un nesaudzīga vārdos – pret kolēģiem, pret padotajiem, pret pacientiem. Pret visiem, kas to pelnījuši. Viņa var līksmi apskaut un sabučot visus. Protams, ja viņi ir to pelnījuši. Viņa, manuprāt, nevar tikai vienu – liekuļot un izlikties. Viņa – Gaiļezera Ginekoloģijas nodaļas vadītāja BAIBA PAIJE, ginekoloģe ar četrdesmit gadu stāžu. Šis būs viņas stāsts.
Pēdējo gadu laikā, pēc ginekologu domām, nenotikušo (missed) un spontāno abortu skaits ir pieaudzis. Vai var runāt par diagnostikas uzlabošanos? Vai tiešām sastopamība pieaug? Kādi iemesli to izraisa? Kāda būtu optimāla diagnostikas un ārstēšanas taktika? Raksta uzdevums ir mūsdienīgā literatūrā rast atbildes uz minētajiem un ar tiem saistītajiem jautājumiem.
Eiropas 7.Menopauzes kongress, kas šovasar Stambulā pulcēja vairākus tūkstošus ginekologu, radiologu, onkologu, andrologu, ģimenes ārstu, seksopatologu, kardiologu, endokrinologu, menopauzes speciālistu un citu nozaru pārstāvju, noritēja, pārskatot iepriekšējo gadu biedus un mītus par hormonu aizstājterapiju un tās potenciālo ietekmi uz sievietes veselību. Novecot skaisti un patīkami – tāda bija devīze vienam no simpozijiem, kas labi noteica arī kopējo kongresa ideoloģisko platformu. Kongress aicināja dalībniekus iesaistīties diskusijās nevis par to vai citu preparātu labākām vai sliktākām īpašībām un potenciālo vēža indukcijas risku, bet gan palūkoties uz pusmūža veselības problēmām, izejot no dzimumspecifiskām norisēm organismā.
Iekaisīgas slimības ir ļoti izplatīta krūts patoloģija. Lielākā daļa ārstu par iekaisīgu krūts slimību uzskata tikai strutainu krūts audu iekaisumu – mastītu. Mastīts neapšaubāmi ir visbiežāk sastopamā šīs grupas slimība, bet nebūt nav vienīgā. Sekojošā informācija ir turpinājums publikācijai par labdabīgām krūts slimībām Doctus 2006.gada marta numurā, kurā krūts infekcijas slimībām pieskāros tikai garāmejot.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Būtisks palīgs ikdienas praksē HOPS pacientu pārvaldībā ir GOLD vadlīnijas, kas regulāri tiek atjaunotas. Arī 2025. gads nācis ar saviem papildinājumiem un precizējumiem — 2025 GOLD ziņojumā iekļauti 164 jauni avoti, kas palīdzēs uzlabot HOPS pacientu aprūpi un sasniegt labākus klīniskos mērķus. Rakstā izceltas GOLD ziņojuma sadaļas, kur veiktas izmaiņas vai papildinājumi.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe diagnoste prof. MAIJA RADZIŅA atzīst, ka ir ļoti prasīga pret sevi un arī pret citiem un cenšas lietderīgi izmantot katru dzīves minūti. Izcila organizatore un līdere — tā Maiju Radziņu raksturo apkārtējie.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]