Pēdējos gados aktuāls un plaši apspriests jautājums ir par demogrāfisko situāciju Latvijā, kas tiek uzskatīta par kritisku. Tās pasliktināšanos paredz arī nākotnē. Demogrāfiskos procesus sabiedrībā kopumā kā tieši, tā netieši ietekmē gan sociālie, gan politiskie un ekonomiskie apstākļi. Protams, sieviete, viņas ķermenis un tā veselība (īpaši reproduktīvo orgānu) ir svarīgi aspekti šajā kontekstā.
Būt ārstam nozīmē ne tikai piederēt zināmai profesijai – tas ir dzīvesveids. Tāpēc laikam jau likumsakarīgi, ka šīs profesijas pārstāvji var lepoties ar daudz un spēcīgām dinastijām. Kādas bērnības atmiņas iespaidojušas profesijas izvēli? Ko nozīmē vecāku “zīmogs”? Cik viegli vai sarežģīti turpināt iešanu vecāku pēdās – jo pacienti un kolēģi vismaz sākumā vērtēs, salīdzinās... Un kādas vecāku mācības paturētas prātā?
Ar ANITU DRESMANI tiekamies ginekologu prakses “Quartus” telpās. Viņa ir atbraukusi ciemos – “Quartus” bijusī direktore jau gadu strādā Norvēģijā, Tronheimā, šīs valsts lielākajā privātajā veselības centrā “Aleris”. Anita izsaiņo torti “Cielaviņa”, Norvēģijā ļoti pietrūkstot skaistu kūciņu, bulciņu. “Ar mazo meitu iegājām kafejnīcā. Bērnam mirdz acis – tik daudz kūku! Tronheimā tā nav. Bet tur ir kas cits. Varu iziet ārā un kāpt kalnā vai kāpt lejā uz fjordu...”
Mūsdienās ārstu, pie kura doties uz konsultāciju, pacienti aizvien biežāk izvēlas ļoti rūpīgi. Informācijai par ārstiem elektroniskajā vidē var piekļūt neierobežots cilvēku skaits, turpretī laba atsauksme uzrunā personiskāk. Viens no svarīgākajiem medicīnas komponentiem ir ārsta un pacienta psiholoģiskās attiecības. [1] Tieši šo aspektu vēlējāmies izpētīt, lai noskaidrotu, ko mēs, ginekologi, varam uzlabot ikdienas darbā, lai mūsu pacientes būtu apmierinātas un ārsta labo vārdu nestu tālāk. Rīgas Dzemdību namā aptaujājām pacientes par sieviešu attieksmi pret ginekologiem–dzemdību speciālistiem gan grūtniecības laikā, gan arī dzemdībās un pēcdzemdību periodā.
Dzemdības ūdenī ir dzemdības, kad mazulis piedzimst ūdenī, mātei atrodoties vannā. [3] Ir svarīgi nejaukt dzemdības ūdenī ar relaksāciju ūdenī aktīvās fāzes laikā un jaundzimušā piedzimšanu uz dzemdību galda. Veikti vairāki pētījumi, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības un iegremdēšanās ūdenī dzemdību I fāzē, bet ir ļoti maz pētījumu, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības ar dzemdībām ūdenī, kad jaundzimušais pasaulē nāk zem ūdens.
Dzemdes kakla vēzis (DKV) ir pasaulē un Latvijā otrā biežāk sastopamā vēža lokalizācija sievietēm līdz 45 gadu vecumam. PVO dati liecina: katru gadu tiek reģistrēts ap 470 000 saslimšanas ar DKV gadījumu, bet ikgadējā mirstība ir apmēram 250 000 gadījumu. Latvijā 1997. gadā saslimstība ar dzemdes kakla vēzi bija 12,5 uz 100 000 sieviešu, bet 2009. gadā jau 18,9 uz 100 000 sieviešu, mirstība no DKV 1997. gadā bija 6,3 uz 100 000, bet pēc 12 gadiem - 8,1 uz 100 000 sieviešu.
DAIGA BARANOVSKA, ginekoloģe, ārstu prakses "Quartus" direktore: "Man nav lielas pieredzes sadarbībā ar Veselības inspekciju. Mūsu praksē ir bijušas regulārās kontroles, taču man nav radies ļoti negatīvs priekšstats. Nezinu, vai tas nāk no padomju laikiem, bet neizskaidrojamas bailes, uztraukums pirms šādām kontrolēm ir. Jo biežākā sarunas forma, ja kaut kas ne tā, ir sods"
Pagājušā gada rudenī jaunajai ginekoloģei IEVAI BAIDEKALNAI pavērās iespēja kādu laiku stažēties ginekoloģijas klīnikā Bāzelē. Rezidente tur guvusi pārliecību, ka Latvijas ārsti nestrādā sliktāk, taču ir jomas, kurās mēs varētu mācīties. Koleģiālās attiecības. Rezidenti ar nodaļas vadītājiem ir uz “tu”. Ieva smaidot teic, ka varētu nofilmēt un rādīt, kādas var būt attiecības darbavietā. Viņai ļoti simpātisks šķitis arī veids, kā ārsti komunicē ar pacientiem – viņi nenogurstoši ik jautājumu sīki izstāsta un paskaidro pacientam. Un tas nekas, ka varbūt jau ceturto reizi.
Rīgas 1. slimnīcas atbildīgā ginekoloģe AGNIJA CAUNĪTE visiem jaunajiem kolēģiem iesaka vispirms nodarboties ar dzemdniecību. “Pirmām kārtām tāpēc, ka šis darbs ārstam sniedz vislielāko gandarījumu. Un arī tāpēc, ka vēlāk var būt bail pārkvalificēties – kamēr jauns, tu uzdrīksties vairāk, bet, uzkrājis pieredzi, iespējams, baidīsies no lielās atbildības, jo dzemdniecības ārsts taču atbild uzreiz par divu cilvēku veselību un dzīvību, par māti un par bērnu.”
Normāla maksts vide ir svarīgs sievietes veselības faktors, un par to gādā liels skaits dažādu pienskābo baktēriju (Lactobacillus) sugu. [1] Laktobaktērijas izdala dažādas skābes, piemēram, pienskābi, ūdeņraža peroksīdu, bakteriocīnus un tiem līdzīgas vielas, savstarpēji sasaistās, bloķē patogēno mikroorganismu adhēziju pie maksts sienām. [1; 2] Makstī ir nepārtraukti mainīga mikroorganismu kopa, ko ietekmē dažādi faktori: hormonālās svārstības, menstruālā cikla fāze, dzimumdzīves paradumi, maksts skalošana, lubrikantu un higiēnas līdzekļu izmantošana. [16; 17]
Hidradenitis suppurativa (HS) ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība. Jauni pierādījumi liecina, ka ilgstošs sistēmisks iekaisums var predisponēt pacientus paaugstinātam ļaundabīgo audzēju riskam. Neskatoties uz to, informācija par vēža biežumu pacientiem ar HS ir ierobežota, un līdz šim nav veikta neviena meta-analīze, kas analizētu, kuri vēža veidi šiem pacientiem ir sastopami biežāk.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Neizskaidrojama hematūrija, sāpes muguras lejasdaļā... Kādas ir nieru vēža pazīmes un sarkanā karoga simptomi, ko ģimenes ārstam nevajadzētu palaist garām? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild urologs Arvis Freimanis.
