Sievietes, kuras lieto pat nelielus alkohola daudzumus grūtniecības laikā, riskē, ka viņu bērniem būs zemāks intelektuālā koeficienta līmenis, nekā mātēm, kuras pilnībā atturās no alkohola lietošanas, atklājuši Anglijas zinātnieki.
Ir ļoti daudz efektīvu kontracepcijas metožu, kas sievietēm visā pasaulē ļauj kontrolēt fertilitāti. Šodienas modernās sievietes, kas plāno grūtniecību, vēlas pirms tam pabeigt izglītošanos, sākt karjeru, kļūt finansiāli stabilas. Lai gan kontracepcijas metožu klāsts ir plašs, ik gadu pasaulē iestājas 80 miljoni neplānotu grūtniecību, proti, apmēram 38% no kopējā grūtniecību skaita. Šīs grūtniecības rezultējas ar 42 miljoniem mākslīgo abortu un 34 miljoniem neplānotu dzemdību.
Piecām ginekoloģēm - Sarmītei Lejniecei, Ilzei Lieljurei, Sandrai Tamanei, Santai Lauskai un Ilzei Vībergai - pieder mazliet vairāk nekā 500 kvadrātmetru liela prakses māja - divstāvu ēka tiešā Rīgas centra tuvumā. Glīti izremontēta. Īpašumu par relatīvi lielu summu iegādājušās 2005. gadā, būvējušās, kad celtnieki dzīvojuši uz "zaļā zara", saņēmušas arī neparedzētus finansiālus belzienus.
Menstruālais cikls ir regulāras cikliskas norises sievietes organismā, kas liecina par sievietes reproduktīvo briedumu. To regulē hipotalāma – hipofizārā – olnīcu sistēma. Visām sievietēm reproduktīvā vecumā menstruālais cikls ir individuāli stabils, kas apliecina, ka hipotalāma – hipofizārā – olnīcu sistēma un mērķa orgāni strādā bez traucējumiem. Vairākumā gadījumu traucējumi menstruālajā ciklā liecina par bojājumu sistēmā vai mērķa orgānos. Taču ir daudzas saslimšanas, kas līdz ar pamatsistēmas bojājumiem un funkcijas traucējumiem rada bojājumus reproduktīvās sistēmas funkcijā un ietekmē arī menstruālā cikla norisi.
Dzemdes mioma sastopama 20-80% sieviešu [1], daļai sieviešu tā var būt pilnīgi asimptomātiska, bet daļai tā var radīt dažādus menustruālā cikla traucējumus, asiņošanu, pilnuma sajūtu vēderā, dažādas sāpes un pat sekundāru hidronefrozi vai v. cava kompresijas sindromu. Submukozai dzemdes miomai raksturīga dismenoreja, menorāģija, leikoreja, neauglība un spontāni aborti anamnēzē.
Reproduktīvā vecuma sievietēm endometrioze ir sastopama vidēji 5–28%. Neauglīgo sieviešu vidū tā palielinās līdz 77%. [1] Klīniski endometriozes izpausmes ir saistītas ar dažādu veidu sāpēm, neauglību un olnīcu veidojumiem. [2; 3] Lai gan mūsdienās ir dažādas diagnostikas metodes un iespējas, laparoskopija ir un paliek endometriozes diagnostikas “zelta standarts”. [4]
Vulvovaginīts ir viena no visbiežāk diagnosticētajām saslimšanām sievietēm un veido krietnu daļu no kopējo sūdzību apjoma ginekologa ambulatorajā darbā. Tā kā ikdienas praksē biežas ir sieviešu sūdzības, kas saistās ar niezi, diskomfortu, kairinājuma sajūtu ģenitāliju apvidū un izdalījumiem, tad šajā rakstā par tik bieži sastopamo vulvovaginītu un tā ārstēšanas iespējām.
Hroniskas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas ilgst trīs mēnešus vai ilgāk, anatomiski lokalizējas iegurnī un ir pietiekami spēcīgas, lai radītu funkcionālu nespēju un būtu nepieciešama medikamentoza vai ķirurģiska ārstēšana. Hroniskas iegurņa sāpes visbiežāk ir izplatītas reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā, vīriešiem biežākais hronisku iegurņa sāpju iemesls ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija.
Gan pasaulē, gan Latvijā plaši tiek diskutēts par hormonālās kontracepcijas nozīmi veselībā. Dažādu ārstu viedoklis atšķiras: ir tādi, kas atbalsta hormonālās kontracepcijas izrakstīšanu, ir tādi, kas neatbalsta, un ir vienaldzīgie. Lai gan vienprātības šajā jautājumā trūkst, hormonālā kontracepcija tiek lietota visai plaši, tāpēc rakstā mēģināts apkopot jaunāko pētījumu rezultātus tieši par hormonālās kontracepcijas “pozitīvo pusi” un veselības ieguvumiem.
Sievietes vidējam vecumam gan pasaulē, gan Latvijā ir tendence pieaugt, līdz ar to kļūst aktuālas ar novecošanos saistītās veselības problēmas, kā arī dzīves kvalitāti ietekmējošie faktori. Dzimumorgānu noslīdējums bieži vien rada galvassāpes gan ginekologiem, gan urologiem, gan proktologiem. Tā ir mūžsena problēma, bet pēdējos desmit gados būtiski mainījušies uzskati gan par patoģenēzi, gan klasifikāciju, gan ārstēšanas principiem un metodēm.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Hidradenitis suppurativa (HS) ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība. Jauni pierādījumi liecina, ka ilgstošs sistēmisks iekaisums var predisponēt pacientus paaugstinātam ļaundabīgo audzēju riskam. Neskatoties uz to, informācija par vēža biežumu pacientiem ar HS ir ierobežota, un līdz šim nav veikta neviena meta-analīze, kas analizētu, kuri vēža veidi šiem pacientiem ir sastopami biežāk.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
