Dr. ANNA MIRONOVSKA ir infektoloģe, 2. Terapijas nodaļas virsārste Vidzemes slimnīcā. Arī ģimenes ārste trīs Valmieras novada pagastos — Dikļos, Zilākalnā un Dauguļos. Kā nemanot pērn augustā apritējuši 30 gadi reģionālās slimnīcas komandā, vadot nodaļu, kurai beidzamie trīs gadi pagājuši kovidzīmē. Pa kuru laiku? Un vēl viss pārējais, kas jāpiemin, lai kaut nedaudz pietuvotos tam, kas raksturo personību — ārsti Annu Mironovsku. (Esam novadnieces, tāpēc viena otru uzrunājam uz “tu”.)
Katrs “paldies!” un pacienta smaids motivē strādāt tālāk un neizdegt, par to pārliecināta infektoloģe IVETA JUKŠINSKA. Viņai darba pilnas rokas: attīstot ambulatoro infektoloģiju Daugavpilī, cīnoties par Covid–19 pacientu dzīvību, Daugavpils medicīnas koledžā medicīnas māsas un ārstu palīgus skolojot par infekcijas slimībām.
Palielinoties veselības aprūpes darbinieku skaitam, kuri inficējas ar Covid–19 vai tiek atzīti par Covid–19 pacientu kontaktpersonām, pieaug slogs veselības aprūpes sistēmai. Satraucoši, jo Latvijā visbiežāk ar Covid–19 inficējas māsas, bet viņu skaits ir katastrofāls: 4,3 māsas uz 1000 iedzīvotājiem (OECD vidēji — 8,8 māsas) jeb 1,3 māsas uz vienu ārstu.
Pediatre, bērnu infektoloģe DACE ZAVADSKA jau vairākus gadus vada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu vakcinācijas centru, ir Latvijas Bērnu infektologu biedrības viceprezidente un Latvijas Infektologu un hepatologu biedrības biedre. Paralēli šiem pienākumiem izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedrā. Pārliecināta, ka ir savā vietā gan slimnīcā, gan Stradiņa universitātē, taču dzīvi nespēj iedomāties bez praktiskā ārstes darba.
Pirms 17 gadiem SARS bija Āzijā un Kanādā, tagad COVID-19 ir tepat pie mums − Eiropā un Latvijā. Apkārt esošais emociju spektrs ir ļoti tuvs tam, ko žurnāla lappusēs aprakstījām toreiz. Tāpēc nolēmām pārpublicēt 2003. gada DOCTUS rakstu (šie numuri nav digitalizēti portālā doctus.lv) par tā laika ārstu stāstiem no infekcijas epicentra. Daudz līdzību.
Kad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste RSU profesore LUDMILA VĪKSNA spēra pirmos soļus ārstes profesijā, viņa piedzīvoja pamatīgas ugunskristības, jo meningokoka epidēmija pļāva jaunus un vecus, slimnīcas gaiteņi bija pārpildīti ar slimniekiem, arī mirstošajiem. Pēc tam sekoja difterijas epidēmija.
Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā?
Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Pirmajā dzīves gadā autiņu dermatīts skar līdz pat 50—70 % bērnu. [1] Autiņbiksīšu dermatīts parasti ir viegli noritošs, pašlimitējošs stāvoklis, kam nepieciešama minimāla iejaukšanās. Dažas no ārstēšanas metodēm ietver ādas kopšanu, atbilstošu higiēnu un izvairīšanos no jebkādām kairinošām vielām.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
Secināts, ka intracelulārs histamīna sastāvs bazofilajos leikocītos nenorāda uz ātru, atliktu, vēlīnu vai neeksistējošu atbildes reakciju uz hroniskas spontānas nātrenes (HSN) ārstēšanu ar omalizumabu. Nav iespējams paredzēt arī ārstēšanas ilgumu.
Pilnvērtīgs un kvalitatīvs miegs ir ārkārtīgi būtisks labas veselības priekšnosacījums, savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir atsevišķa medicīnas nozare, kas strauji attīstās gan Latvijā, gan pasaulē. Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisku slimību divvirzienu saistību. Šajā rakstā divās daļās tiks uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos.
