Dr. ANNA MIRONOVSKA ir infektoloģe, 2. Terapijas nodaļas virsārste Vidzemes slimnīcā. Arī ģimenes ārste trīs Valmieras novada pagastos — Dikļos, Zilākalnā un Dauguļos. Kā nemanot pērn augustā apritējuši 30 gadi reģionālās slimnīcas komandā, vadot nodaļu, kurai beidzamie trīs gadi pagājuši kovidzīmē. Pa kuru laiku? Un vēl viss pārējais, kas jāpiemin, lai kaut nedaudz pietuvotos tam, kas raksturo personību — ārsti Annu Mironovsku. (Esam novadnieces, tāpēc viena otru uzrunājam uz “tu”.)
Katrs “paldies!” un pacienta smaids motivē strādāt tālāk un neizdegt, par to pārliecināta infektoloģe IVETA JUKŠINSKA. Viņai darba pilnas rokas: attīstot ambulatoro infektoloģiju Daugavpilī, cīnoties par Covid–19 pacientu dzīvību, Daugavpils medicīnas koledžā medicīnas māsas un ārstu palīgus skolojot par infekcijas slimībām.
Palielinoties veselības aprūpes darbinieku skaitam, kuri inficējas ar Covid–19 vai tiek atzīti par Covid–19 pacientu kontaktpersonām, pieaug slogs veselības aprūpes sistēmai. Satraucoši, jo Latvijā visbiežāk ar Covid–19 inficējas māsas, bet viņu skaits ir katastrofāls: 4,3 māsas uz 1000 iedzīvotājiem (OECD vidēji — 8,8 māsas) jeb 1,3 māsas uz vienu ārstu.
Pediatre, bērnu infektoloģe DACE ZAVADSKA jau vairākus gadus vada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu vakcinācijas centru, ir Latvijas Bērnu infektologu biedrības viceprezidente un Latvijas Infektologu un hepatologu biedrības biedre. Paralēli šiem pienākumiem izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedrā. Pārliecināta, ka ir savā vietā gan slimnīcā, gan Stradiņa universitātē, taču dzīvi nespēj iedomāties bez praktiskā ārstes darba.
Pirms 17 gadiem SARS bija Āzijā un Kanādā, tagad COVID-19 ir tepat pie mums − Eiropā un Latvijā. Apkārt esošais emociju spektrs ir ļoti tuvs tam, ko žurnāla lappusēs aprakstījām toreiz. Tāpēc nolēmām pārpublicēt 2003. gada DOCTUS rakstu (šie numuri nav digitalizēti portālā doctus.lv) par tā laika ārstu stāstiem no infekcijas epicentra. Daudz līdzību.
Kad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste RSU profesore LUDMILA VĪKSNA spēra pirmos soļus ārstes profesijā, viņa piedzīvoja pamatīgas ugunskristības, jo meningokoka epidēmija pļāva jaunus un vecus, slimnīcas gaiteņi bija pārpildīti ar slimniekiem, arī mirstošajiem. Pēc tam sekoja difterijas epidēmija.
Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā?
Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Akūts gastroenterīts ir viens no biežākajiem iemesliem, kuru dēļ pacienti dodas pie ģimenes ārsta, īpaši rudens—ziemas sezonā. Lai gan vairākums gadījumu ir pašlimitējoši, ģimenes ārstam ir būtiska loma pacienta stāvokļa savlaicīgā izvērtēšanā, riska faktoru un komplikāciju identificēšanā, atbilstošas ārstēšanas nodrošināšanā un pacienta izglītošanā. Rakstā apkopota informācija no aktuālajām vadlīnijām un praktiski ieteikumi ģimenes ārstiem par akūtu gastroenterītu pieaugušajiem.
Uz darbu Valmierā no Smiltenes viņa reizumis atbrauc ar mocīti. Ādas jakā, ādas biksēs, aizsargķiverē. Ar adrenalīna papilddevu. Pārģērbjas sarkanā darba kombinezonā un ir! — daktere GUNA OZOLA, Vidzemes slimnīcas NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste. 1. augustā apritēs septiņi gadi, kopš viņa sāka vadīt šo nodaļu. Bet darba attiecībās ar Vidzemes slimnīcu saistīta jau 18 gadus. Atklāj — uz muguras viņai ietetovēts ozols. Kā stiprā aizmugure? Pati esot tāda: “Kāda es puķīte vai lapiņa, ja esmu O–z–o–l–a”.
Ierodoties University Rehabilitation Institute Ļubļanā, Slovēnijā, pirmais, ko ievēroju, — institūts labprāt uzņem gan studentus, gan rezidentus no citām valstīm: man jau sagatavots slimnīcas čips, mape, skapītis. Slovēnijā Erasmus+ projekta ietvaros pavadīju divarpus mēnešus un uzturēšanās laikā satiku ergoterapijas un māszinību studentus, kas ieradušies apmaiņā arī no citām valstīm.
PVO dati vēsta, ka kardiovaskulārās slimības (KVS) katru gadu pasaulē atņem 17,9 miljonus dzīvību un apmēram trešdaļa nevēlamo notikumu attīstās pirms 70 gadu vecuma! Kardioloģisko pacientu aprūpē nozīmīgu artavu sniedz ģimenes ārsti, kas ikdienā aprūpē lielu skaitu pacientu ar hipertensiju, sirds mazspēju, dislipidēmiju un citām KVS, tāpēc būtiski kliedēt šaubas par neskaidrībām. Kardioloģe un interniste Dr. Marina Kovaļova atzīst, ka uzdotie jautājumi ir ļoti svarīgi kardioloģisku pacientu aprūpē.
Hipertensija bērna vecumā ir prognostisks faktors pieaugušo hipertensijai un norāda uz agrīnu mērķorgānu bojājumu. Ņemot vērā, ka publikācijās izmantoti dažādi kritēriji pediatriskas hipertensijas diagnostikā, izplatības dati pasaulē šobrīd ir nepilnīgi. Šajā Jama Pediatrics publikācijā publicēti jaunākie pieejamie dati.
