Dr. ANNA MIRONOVSKA ir infektoloģe, 2. Terapijas nodaļas virsārste Vidzemes slimnīcā. Arī ģimenes ārste trīs Valmieras novada pagastos — Dikļos, Zilākalnā un Dauguļos. Kā nemanot pērn augustā apritējuši 30 gadi reģionālās slimnīcas komandā, vadot nodaļu, kurai beidzamie trīs gadi pagājuši kovidzīmē. Pa kuru laiku? Un vēl viss pārējais, kas jāpiemin, lai kaut nedaudz pietuvotos tam, kas raksturo personību — ārsti Annu Mironovsku. (Esam novadnieces, tāpēc viena otru uzrunājam uz “tu”.)
Katrs “paldies!” un pacienta smaids motivē strādāt tālāk un neizdegt, par to pārliecināta infektoloģe IVETA JUKŠINSKA. Viņai darba pilnas rokas: attīstot ambulatoro infektoloģiju Daugavpilī, cīnoties par Covid–19 pacientu dzīvību, Daugavpils medicīnas koledžā medicīnas māsas un ārstu palīgus skolojot par infekcijas slimībām.
Palielinoties veselības aprūpes darbinieku skaitam, kuri inficējas ar Covid–19 vai tiek atzīti par Covid–19 pacientu kontaktpersonām, pieaug slogs veselības aprūpes sistēmai. Satraucoši, jo Latvijā visbiežāk ar Covid–19 inficējas māsas, bet viņu skaits ir katastrofāls: 4,3 māsas uz 1000 iedzīvotājiem (OECD vidēji — 8,8 māsas) jeb 1,3 māsas uz vienu ārstu.
Pediatre, bērnu infektoloģe DACE ZAVADSKA jau vairākus gadus vada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu vakcinācijas centru, ir Latvijas Bērnu infektologu biedrības viceprezidente un Latvijas Infektologu un hepatologu biedrības biedre. Paralēli šiem pienākumiem izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedrā. Pārliecināta, ka ir savā vietā gan slimnīcā, gan Stradiņa universitātē, taču dzīvi nespēj iedomāties bez praktiskā ārstes darba.
Pirms 17 gadiem SARS bija Āzijā un Kanādā, tagad COVID-19 ir tepat pie mums − Eiropā un Latvijā. Apkārt esošais emociju spektrs ir ļoti tuvs tam, ko žurnāla lappusēs aprakstījām toreiz. Tāpēc nolēmām pārpublicēt 2003. gada DOCTUS rakstu (šie numuri nav digitalizēti portālā doctus.lv) par tā laika ārstu stāstiem no infekcijas epicentra. Daudz līdzību.
Kad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste RSU profesore LUDMILA VĪKSNA spēra pirmos soļus ārstes profesijā, viņa piedzīvoja pamatīgas ugunskristības, jo meningokoka epidēmija pļāva jaunus un vecus, slimnīcas gaiteņi bija pārpildīti ar slimniekiem, arī mirstošajiem. Pēc tam sekoja difterijas epidēmija.
Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā?
Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Katru gadu Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk. 2025. gadā piedzima 11 637 bērni, kas ir par 9,7 % mazāk nekā iepriekšējā gadā. [1] Arī Eiropas Savienībā tiek novērota līdzīga tendence, kopējais dzimstības koeficients samazinājās no 1,38 bērniem uz vienu sievieti 2023. gadā līdz 1,34 bērniem uz vienu sievieti 2024. gadā, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2001. gada. [2] Būtu kļūdaini secināt, ka jaunieši un īpaši vīrieši mūsdienās vienkārši nevēlas bērnus.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) 11. septembrī notika profesionālās pieredzes apmaiņas pasākums, lai Ukrainā gūtās praktiskās atziņas par medicīnas darbu kara apstākļos nodotu tālāk citām ārstniecības iestādēm Latvijā un stiprinātu kopējo gatavību krīzes un kara apstākļiem.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
