Šis klīniskais gadījums ir nopietna viela pārdomām – kā jācīnās par pacienta dzīvību un cik dārgi tas maksā: laiks, resursi, emocijas. Un – kā vienmēr pēc kara, kad katram aizmugurē stāvošajam ir skaidrs, kā vajadzēja karot, – kāda ir profilakses stratēģija un taktika? Antibakteriālā profilakse pirms ķirurģiskām manipulācijām, neaizmirstot stomatoloģiju, – jā vai nē?
Tā kā no 2010. gada 1. janvāra paredzētas vairākas izmaiņas bērnu vakcinācijas kalendārā, sniedzam informatīvu pārskatu par šiem jaunumiem.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķi – diferenciāldiagnostikas grūtības pacientei ar neskaidras etioloģijas drudzi, retas slimības kombinācija ar ginekoloģisku infekciju uz IUS fona un multidisciplināras pieejas nozīmīgums retu slimību diagnostikā un pareizās terapijas taktikas izvēlē.
Par vīrushepatītiem (VH) mūsdienās dēvē infekcijas slimību grupu, kuras izraisītāji ir vairāki atšķirīgi vīrusi un kuru ierosinātās patoloģijas galvenā, bet ne vienīgā bojājuma vieta organismā ir aknas, faktiski aknu šūnas. Pašlaik ir zināmi septiņi atšķirīgi hepatītus ierosinoši vīrusi: A, B, C, D, E, G, TT, kā arī viens vīrushepatīta ierosinātāja “kandidāts” – SEN vīruss (skat. tabulu). Šā raksta mērķis – iepazīstināt lasītājus ar vīrushepatīta A īpašo vietu.
Laimas slimība ir sistēmiska slimība, ko izraisa spirohetas Borrelia burgdorferi. Katru gadu Latvijā reģistrē vairākus simtus saslimšanas gadījumu, izplatību šeit nodrošina divas ērču sugas - Ixodes ricinus (nāk no Eiropas un lielākoties sastopama Daugavas kreisajā krastā) un Ixodes persulcatus (nāk no Krievijas un sastopama Daugavas labajā krastā). Sezonas laikā arvien svarīgi ir aktualizēt šo problēmu.
Lai gan Latvija nav ehinokoku infekcijas endēmiskais reģions, tomēr tā būtu jāiekļauj aknu cistisko veidojumu diferenciāldiagnozē un šaubu gadījumos jānosaka antivielas pret ehinokokiem. Ārstēšana ir infektologa un/vai ķirurga komandas darbs.
Demonstrācijas mērķis – neskaidras ģenēzes hepatīta diferenciāldiagnostika, šoreiz kā viena no infekciozās mononukleozes sindroma (MNS) izpausmēm. Šī problēma varētu kļūt aktuālāka, jo Epšteina-Barras vīruss pēc literatūras datiem ir viens no biežākajiem izsaucējiem, tomēr pastāv arī citi infekciozie aģenti, kas var izsaukt infekciozās mononukleozes sindromu, piemēram, HIV infekcija. Ņemot vērā, ka pieaug HIV izplatība, iespējams, šie sindromi kļūs biežāki.
Pirms diviem gadsimtiem tuberkuloze nogalināja katru ceturto. Mūsdienās stāvoklis ir ievērojami uzlabojies, bet slikti dzīves apstākļi, narkotikas, alkohols, hroniskas slimības, īpaši diabēts un AIDS, rada smagas komplikācijas un diagnostikas grūtības. Rakstā aplūkots AIDS pacients ar ģeneralizētu tuberkulozi, kurš droši vien bija glābjams, ja HIV infekcija būtu agrīni diagnosticēta un ārstēta.
Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaug mikroorganismu rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Parādās arvien jauni mikroorganismu aizsardzības mehānismi, un daudzas patogēnās baktērijas ir kļuvušas multirezistentas. Antibiotiku lietošana ir galvenais riska faktors, kāpēc veidojas rezistence. Aptuveni 75% no antibiotikām tiek lietotas ambulatori, un pētījumi rāda – tieši šajā sektorā tās visbiežāk arī tiek lietotas nelietderīgi. Līdz ar to visiedarbīgākā intervence antibiotiku lietošanas samazināšanā var būt tieši ambulatorajā praksē.
Gripa ir bīstama infekcijas slimība smago komplikāciju dēļ. Gripa visbīstamākā ir personām, kas pieder pie ekstrēmajām vecuma grupām – bērniem līdz piecu gadu vecumam, kā arī veciem cilvēkiem. Mirstība no gripas un “gripas” pneimonijas ir visaugstākā veco ļaužu grupā (> 65 gadiem). Rakstā aktualizētas gripas plaušu un ekstrapulmonālās komplikācijas, kā arī gripas vakcinācijas indikācijas.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Izpētīts, ka priekšlaicīgas menopauzes iestāšanās saistīta ar paaugstinātu īstermiņa risku attīstīties koronārai sirds slimībai, bet ilgtermiņa riski nav zināmi. Šā pētījuma mērķis bija aprēķināt koronāras sirds slimības (KSS) risku dzīves laikā un analizēt, vai šie riski atšķiras atkarībā no sievietes rases.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
