Hipertensija ir ļoti nopietns sirds-asinsvadu un nieru slimību riska faktors – šim apgalvojumam piekritīs jebkurš ārsts. Zinātniskajā periodikā samērā bieži ir sastopams jēdziens “rezistentā hipertensija”, tāpēc pasaules literatūras rubrikā ieskats ASV Sirds asociācijas 2008. gada zinātniskajās nostādnēs rezistentās hipertensijas (RH) jautājumos, kā arī atbilžu meklējumi uz jautājumiem: kāpēc Latvijā nav hipertensijas speciālistu, kā atšķirt īstu RH no šķietamas, vai pastāv “baltā halāta hipertensija”, kāda ir saikne starp RH un kardiometabolo risku, kā bērna attīstība ietekmē hipertensiju turpmākajā dzīvē. Šoreiz bez problēmas detalizētām cēloņsakarībām un mikroskopiskas analīzes, paskatoties uz to no “helikoptera skatpunkta”.
Retorisks jautājums: vai Latvijas pacienti ar augstu kardiovaskulāro risku ir pelnījuši mūsdienīgu, pierādījumos un mūsdienu tehnoloģijās balstītu ārstēšanu un tādas iespējas, ko var piedāvāt mūsdienu Latvijas kardioloģijas sasniegumi? Rakstā sniegta izsmeļoša informācija – ar stratēģisku ilgtermiņa skatījumu uz riska pacientu aprūpi un atbildi par īslaicīgu varbūtēju ieguvumu maldīgumu.
Hormonālā regulācija nav iespējama bez sirds-asinsvadu sistēmas dalības, un sirdij ir īpaša loma hormonu darbībā, sintēzē un izdalē. Endokrīnā regulācija kardiovaskulārajā sistēmā var realizēties vairākos veidos. Salīdzinoši neliela daļa hormonu uz sirdi un asinsvadiem darbojas tieši caur specifiskajiem receptoriem, un šodien intensīvāk tiek pētīta to netiešā darbība – caur citu neiroendokrīno faktoru stimulāciju –, to signālsistēmas un mediatori. No klīniskā viedokļa šīs saiknes eventuāli atspoguļojas augstajā sirds-asinsvadu saslimšanu un metabolo traucējumu komorbidātē.
2008. gada novembrī Viļņā notika Pirmā starptautiskā Baltijas sirds mazspējas (SM) konference, iezīmējot jautājumu loku, kuri aktuāli daudziem speciālistiem – ģimenes ārstiem, kardiologiem, elektrofiziologiem, sirds ķirurgiem un arī māsām, kas ikdienā saskaras ar sirds mazspējas pacientiem. Biežākie SM attīstības iemesli joprojām ir koronārā sirds slimība, arteriāla hipertensija un kardiomiopātijas. Mirstība piecu gadu laikā pacientiem ar SM sasniedz 50%. Satraucoši, jo tā ir ievērojami augstāka nekā mirstība no krūts vēža sievietēm vai priekšdziedzera vēža vīriešiem. Tāpēc svarīgi ir apzināt tos slimniekus, kam ir augsts SM attīstības risks, lai savlaicīgi uzsāktu pamata slimības ārstēšanu.
Sirds ķirurģijas rezidents MĀRTIŅŠ KALĒJS šā gada pavasarī kā viens no labākajiem jaunajiem ārstiem saņēma brāļu Zariņu studiju ceļojuma stipendiju, kas dāvāja viņam iespēju pusgadu praktizēt Lozannas klīnikā pie viena no Eiropā respektablākajiem ārstiem sirds un asinsvadu ķirurģijā.
Kardiologu – un ne tikai kardiologu, bet arī citu mediķu – sabiedrību satrauc jautājums: ko īsti mēs varam darīt ar ātriju fibrilāciju (AF), visbiežāk sastopamo aritmiju? Rakstā sniegta izsmeļoša zinātniskā informācija par staus quo, jaunākajām atklāsmēm AF terapijā un to, ko spēj netiešie antiaritmiskie līdzekļi, – samazināt dzīvību apdraudošo aritmiju biežumu, raugoties no profilaktiskā aspekta.
Iekšķīgo slimību propedeitikas grāmatā un jautājumos lasām: 60 līdz 80 reižu minūtē. It kā skaidrs. Taču „viss plūst un viss mainās”. Arī medicīniskās patiesības, kuras laiks un zinātne nereti koriģē visai būtiski. Tātad – kāda ir optimāla sirdsdarbības frekvence, kāpēc tieši tāda un kādi dati to apliecina?
Ir zināms, ka gan primārajā, gan sekundārajā kardiovaskulāro notikumu profilaksē izšķirošā loma ir apzināto riska faktoru mērķtiecīgai korekcijai. Dislipidēmija un tās korekcija ir viens no stūrakmeņiem kardiovaskulārā riska novēršanā līdzās tādiem ietekmējamiem riska faktoriem kā dzīvesveids (smēķēšana, neracionāls uzturs, nepietiekama fiziskā aktivitāte un no tā izrietošie rādītāji – palielināts ķermeņa masas indekss un vidukļa apkārtmērs), arteriālā hipertensija un glikozes tolerances traucējumi. [1]
Akūta koronāra sindroma (AKS) pacientiem, kā zināms, ir paaugstināts pēkšņas kardiālas nāves risks, tādēļ svarīgi atpazīt tipiskas ar miokarda išēmiju saistītas sūdzības, lai savlaicīgi veiktu nepieciešamos papildizmeklējumus, precizētu diagnozi un sniegtu neatliekamu palīdzību. Akūta koronāra sindroma diagnozes uzstādīšanā ir svarīgi trīs parametri: klīniskā aina, izmaiņas elektrokardiogrammā (EKG) un miokarda bojājuma bioķīmiskie marķieri, ko nosaka asins paraugā. Šie parametri lielā mērā ietekmē arī tālāko ārstēšanas taktiku. Bet vai izmaiņas EKG un miokarda bojājuma bioķīmiskie marķieri ir vienīgie, kam ir nozīmīga loma pacienta riska novērtēšanā? Šī raksta mērķis pievērst uzmanību arī citiem asins analīzēs nosakāmiem parametriem, kas atspoguļo pacienta vispārējo stāvokli un prognozi, kā arī ļauj izvēlēties piemērotāko ārstēšanas taktiku.
Kardiovaskulārā mirstība pasaulē ieņem pirmo vietu. Eiropā no kardiovaskulārām slimībām mirst 4,3 miljoni cilvēku, Eiropas Savienībā – vairāk par diviem miljoniem, kas ir 48% no visām nāvēm Eiropā un 42% Eiropas Savienībā. Galvenie mirstības iemesli ir arteriālā hipertensija un koronārā sirds slimība (pasaulē arteriālās hipertensijas slimnieku skaits jau sasniedz miljardu, no kuriem 64,9% netiek ārstēti). [1] Sevišķi fatāla ir šo slimību kombinācija ar 2. tipa cukura diabētu. Eiropā ar diabētu slimo 48 miljoni, Eiropas Savienībā – 23 miljoni pieaugušo. Šo slimību prevalence turpina augt, neraugoties uz panākumiem to ārstēšanā un preventīviem pasākumiem attiecībā uz smēķēšanu, aptaukošanos, mazkustīgu dzīves veidu, neveselīgu pārtiku, psihoemocionālu stresu un citiem riska faktoriem. Gan arteriālās hipertensijas, gan koronārās sirds slimības patoģenēzē viens no svarīgākajiem riska faktoriem ir angiotensīns II.
Apvienotās Karalistes Biobankas datu analīzē konstatēts, ka cilvēkiem, kuri ievēroja četrus vai piecus veselīga dzīvesveida paradumus, bija mazāks risks saslimt ar 13 vēža veidiem, tostarp mutes dobuma, rīkles, balsenes, barības vada, kuņģa, kolorektālo, aknu, aizkuņģa dziedzera, plaušu, nieru, urīnpūšļa un pēcmenopauzes krūts vēzi, kā arī mīksto audu sarkomu. No atsevišķajiem dzīvesveida faktoriem visplašākā ietekme bija saistīta ar nesmēķēšanu un normālu ķermeņa masu.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Darba stress var būt saistīts ar erektilo disfunkciju (ED) gados jauniem vīriešiem, liecina pētījums, kas publicēts International Journal of Clinical Practice.
Šīs sezonas virusoloģiskās izmeklēšanas rezultāti liecina, ka gripas vīrusa cirkulācija jau ir sākusies - 2026. gada 38. nedēļā laboratoriski apstiprināti trīs gripas gadījumi. Profesore Baiba Rozentāle norāda, ka, iespējams, ka arī gripas epidēmija varētu sākties agrāk nekā ierasts.
Kardiovaskulārās (KV) un onkoloģiskās slimības ir vadošie nāves un invaliditātes iemesli Eiropā. Katru gadu KVS dēļ Eiropā tiek zaudēti 60 miljoni potenciālo dzīves gadu. Rehabilitācija ir multimodāls, uz pacientu centrēts process, kas uzlabo gan veselības iznākumus, gan prognozi pacientiem ar dažādām hroniskām slimībām, t.sk. KVS. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā tika prezentētas pirmās vadlīnijas, kas veltītas tikai KVS pacientu rehabilitācijai.
