13. un 14. janvārī Stradiņa slimnīcā veiktas divas vēdera aortas aneirisma patoloģijas (lokāls asinsvada paplašinājums) ārstēšanas operācijas, kurās Stradiņa slimnīcas ķirurgi profesora Daiņa Krieviņa vadībā spēja izārstēt divus pacientus. Operācijas veiktas ar jaunu mazinvazīvu metodi caur dūrienu ādā bez operācijas brūces, ievadot stenta protēzi, kura izslēdz aneirismu no asins cirkulācijas, tādejādi, glābjot slimnieku no augsta dzīvības apdraudējuma.
Žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām kuņģa-zarnu trakta slimībām Rietumu populācijā. Simptomātiskas žultsakmeņu slimības (ŽAS) un komplicētas žultsakmeņu slimības ārstēšanā piedalās ne tikai ķirurgi, bet arī ģimenes ārsti, radiologi, gastroenterologi un pat reanimatologi. Novēlotu, komplicētu ŽAS formu ārstēšanai ir būtiska ietekme uz pacienta dzīves kvalitāti, ārstēšana saistīta ar ievērojamām izmaksām. Holedoholitiāze ir viena no biežākajām žultsakmeņu slimības komplikācijām, un ārstēšanas galvenais mērķis ir konkrementu evakuācija un žultsvadu drenējošās funkcijas atjaunošana.
Perifēro artēriju slimība (PAS) ir bieža slimība. Daļai pacientu ar PAS nav nekādu simptomu, savukārt daļai ir sāpes kājās staigāšanas laikā, šīs sāpes parasti pāriet pēc pāris atpūtas minūtēm. Slimības biežums cieši saistīts ar vecumu: PAS sastopamība ir 2,5% pieaugušo pirms 60 gadu vecuma, 8,3% 60–69 gadu vecumā un 19% cilvēku pēc 70 gadu vecuma. Vīriešiem simptomus novēro agrāk nekā sievietēm. Varbūtību, ka attīstīsies PAS, palielina šādi faktori: smēķēšana, cukura diabēts, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis. PAS lielākoties ārstē ar medikamentiem un dzīvesveida korekciju.
“Ja man jānosauc trīs labas lietas, kas šobrīd ir manā dzīvē, es teiktu: kluss kabinets, ērts krēsls un pilnīga neatkarība no valsts budžeta,” saka medicīnas zinātņu doktors JĀNIS OZOLS. Bijušajam Rīgas 1. slimnīcas direktoram ir četras nopietnas profesijas – ķirurgs, medicīnas administrators, politiķis un psihoterapeits. Piedzīvojis daudzas vētras un šūpošanos augšup lejup pa karjeras kāpnēm, pašlaik viņš mierīgi sēž psihoterapeita krēslā. Vai uz visiem laikiem – vai tā ir tikai īsa atpūta pirms nākamā devītā viļņa?
Ārsta un pacienta savstarpējās attiecības ir tik sarežģītas, ka grūti tām nosaukt kaut ko līdzīgu – tā reiz rakstīja profesors Ilmārs Lazovskis. Vēl sarežģītākas šīs attiecības padara pacienta piederīgie, kas ne vienmēr ir empātiski līdzās pacientam, bet mēģina nostāties starp pacientu un ārstu. Svarīgākā tad ir saruna. Vārdi. Piedāvājam astoņas praksē nebūt ne retas situācijas.
Personālvadības pētījumi liecina, ka cilvēku apmierinātība ar darbu ir atkarīga no tiešā vadītāja. Doctus šoreiz vaicāja tiešajiem vadītājiem – kā viņi sadzīvo ar vadītāja lomu un kāds ir labs vadītājs? Visi uzrunātie ārsti–vadītāji ir vienisprātis: labs vadītājs ikdienas darbu prot noorganizēt tā, ka viss norisinās arī tad, ja paša nav klāt un neatkarīgi no apstākļiem.
Viņš ir prom jau gadu. Kopš 2012. gada aprīļa viņš strādā par virsārstu Betānijas slimnīcā Rūras ielejā Vācijā. Spožs profesionālis. Latvietis, kuram nav vienalga, kas notiek viņa valstī. Taču godīgi atzīst, ka nav varējis izcīnīt to, ko gribējis, kaut arī ir no cīnītājiem – divarpus gadu bijis Stradiņa slimnīcas arodbiedrības vadītājs. Torakālais ķirurgs Dr. med. ULDIS KOPEIKA runā aizrautīgi, ik pa brīdim iekaist – par novērotajām nejēdzībām.
Hidradenitis suppurativa (Verneja slimība - fr. val. maladie de Verneuil; acne inversa) 1854. gadā pirmo reizi aprakstīja franču ķirurgs Aristīds Vernejs. 1921. gadā aprakstīja slimības patoģenētisko saikni ar apokrīniem sviedru dziedzeriem, 1955. gadā Šellijs (Shelley) modulēja patoģenētisko hidradenita suppurativa (HS) mehānismu. [2] HS ir reta slimība, globālā izplatība ir 1% visā populācijā. Biežāk slimo gados jauni cilvēki, sievietes trīsreiz biežāk nekā vīrieši (1 : 3,3). [16]
“Tā ir pozitīva sāncensība, kas mūs visus tur pastāvīgā tonusā,” atzīst stacionāra “Gaiļezers” 10. nodaļas ķirurgs un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciālists ķirurģijā HARALDS PLAUDIS. Šā gada sākumā viņš piekrita darboties Austrumu slimnīcas konsultatīvajā un koordinējošajā Ārstniecības padomē ar norunu, ka viņam netiks liegta iespēja operēt. Jo ķirurģiju jūt kā sev vispiemērotāko, kā savu profesiju uz mūžu.
Latvijas Torakālo ķirurgu biedrības prezidents, VA LIC Tuberkulozes un plaušu slimību klīnikas Torakālās ķirurģijas nodaļas vadītājs Ints Siliņš ļoti lepojas ar savu pirmo un galveno darba vietu un uzskata, ka šeit izveidojusies brīnišķīga ārstu komanda. Viens no viņa profesionālajiem sapņiem – sākt plaušu transplantāciju Latvijā.
Apmēram 40 % pieaugušo visā pasaulē ir osteopēnija – stāvoklis, kad samazinās kaulu minerālais blīvums un kauli kļūst trauslāki. Tā ir īpaši izplatīta pēcmenopauzes vecuma sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem; tikai Apvienotajā Karalistē zema kaulu blīvuma dēļ gadā notiek vairāk nekā 500 000 lūzumu.
Kad dzirdam vārdus “staru terapija”, “stereotaktiskā radioķirurģija” (stereotactic radiosurgery jeb SRS; latviski SRĶ), visbiežāk domas aizved līdz onkoloģijai. Lai arī visbiežāk radioķirurģiju izmanto labdabīgu un ļaundabīgu veidojumu ārstēšanā, tomēr, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un to precizitātei, SRĶ tiek izmantota arī dažādu funkcionālu neiroloģisku slimību ārstēšanā — trigeminālā neiralģija, esenciāls tremors, parkinsonisms, epilepsija, hroniskas sāpes, distonija, un to lieto pat atkarību ārstēšanā. [1]
Kardiovaskulārās slimības joprojām saglabājas kā vadošais saslimstības un mirstības iemesls Eiropā, turklāt vīriešiem šie riski ir izteikti augstāki. Ir skaidri dokumentēts, ka pacienta līdzestība parakstītajiem medikamentiem nozīmīgi uzlabo slimības kontroli, samazina komplikāciju riskus un veselības aprūpes resursu izmaksas. [1] Nelīdzestība ir vislabāk dokumentētais, bet vismazāk izprastais veselības uzvedības fenomens pacientu vidū. [3]
Klīnicisti (dermatologi, ģimenes ārsti, podiatri utt.) arvien biežāk izmanto dermatoskopiju, [1; 2] lai pieņemtu lēmumus par turpmāko klīnisko rīcību, gan analizējot ādas jaunveidojumus, gan iekaisīgās ādas slimības un ādas stāvokļus. Patologiem papildus iesniegtie dermatoskopiskie attēli sniedz svarīgu ieskatu klīnicista diagnostikas un domāšanas procesā.
Hroniskas sāpes ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas skar būtisku daļu pieaugušo iedzīvotāju visā pasaulē. Epidemioloģiskie dati liecina, ka hroniskas sāpes piedzīvo aptuveni piektdaļa pieaugušo, un to izplatība daudzviet pieaug. [1] Saskaņā ar ASV Nacionālā veselības intervijas pētījuma (NHIS) 2023. gada datiem, 24,3 % pieaugušo ir hroniskas sāpes, bet 8,5 % — augstas ietekmes hroniskas sāpes, kas regulāri ierobežo ikdienas vai darba aktivitātes. [2] Var salīdzināt ar 2019. gadu, kad hroniskas sāpes tika konstatētas 20,4 % pieaugušo, attiecīgi četru gadu laikā noticis 3,9 procentpunktu jeb aptuveni 19 % relatīvs pieaugums. [2]
