Profesors, medicīnas zinātņu doktors VIESTURS BOKA darba mūžu veltījis trim svarīgām medicīnas jomām — praktizējis kā ķirurgs, 25 gadus nodarbojies ar medicīnas administrēšanu, kā arī izglītojis nākamās mediķu paaudzes. Desmit gadus viņš ir pie Latvijā lielākās slimnīcas — Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadības stūres.
Kāpēc par savu darbavietu viņi izvēlējušies reģionu slimnīcu, vai nav vīlušies un cik piesātināta ir ikdiena — vaicājam jaunajiem ārstiem, kas savu izvēli izdarīja pirms dažiem gadiem.
Skriešanas botiņas un ritenis viņiem vienmēr ir gatavībā. Lai dotos “paņemt” kontrolpunktus orientēšanās sacensībās vai rogainingā vai izpildītu uzdevumus un pieveiktu dažādus posmus piedzīvojumu sacensībās, vai noskrietu pusmaratonu. Balvā? Endorfīni un labi pavadīts laiks. Un vēl — Latvijas mežus viņi nemainītu pat pret Maiami!
Spondilodiscīts ir infekcija, kas skar starpskriemeļu disku un tam tuvākos skriemeļus. Tas var attīstīties no blakus struktūru infekcijas kontakta ceļā, hematogēnā ceļā no citām orgānu sistēmām, piemēram, ādas infekcijām, vai jatrogēnā ceļā, piemēram, pēc mugurkaula operācijām.
Bērnu ķirurgs, Bērnu ķirurģijas klīnikas vēdera dobuma orgānu un taisnās zarnas slimību profila virsārsts, RSU Bērnu ķirurģijas katedras profesors ARNIS EŅĢELIS ir pārliecināts — lai būtu labs ķirurgs, jāmācās visu mūžu. To viņš cītīgi dara un aicina darīt arī citus. Jo tad izdodas kaut ko paveikt pirmajam.
Latviešu medicīnas korifejs Mārtiņš Zīle (1863—1945) karjeras sākumposmā bija patologanatoms, bet vēlāk pievērsās dvēseles tēmai. Viņu nodarbināja dažādi jautājumi: kas ir nāve? Kas notiek ķermenī, kad tas mirst? Vai cilvēkam ir dvēsele? Kāda ir ciešanu jēga? Šos filozofiskos jautājumus uzdevām trim labi zināmiem ārstiem.
Jebkura patiesība līdz tās atzīšanai iziet trīs posmus.Iesākumā par to smejas.Pēc tam pret to nežēlīgi cīnās.Visbeidzot pieņem kā pašsaprotamu.Arturs Šopenhauers (1788—1860)
Mutes dobuma un barības vada gļotādas saskare ar ķīmiski aktīvām vielām ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju palīdzību un nereti arī ilgstošu ārstēšanos. Kodīgu vielu norīšana nejauši vai suicīda gadījumā sabiedrībā zināma sen. Daiļliteratūrā Šekspīrs aprakstījis, kā Bruta sieva Porcija veic pašnāvību, rijot uguni. [1]
Efektīva apdegumu brūču ārstēšana ne vienmēr ir vienkārša. Svarīgi ir savlaicīgi un pareizi novērtēt apdeguma smaguma pakāpi un svarīgākos faktorus, kas ietekmē konkrētā pacienta brūču dzīšanu. Apdegumu gadījumos ļoti liela nozīme ir pirmajai palīdzībai, kas praktiski vienmēr ir paša cietušā vai līdzcilvēku ziņā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Latvijā veiksmīgi noslēdzies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pilotprojekts “Sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana”, kura ietvaros no 2024.gada decembra līdz 2026.gada martam tika ieviesta mērķēta ģenētiskā testēšana pacientiem ar smagu hiperlipidēmiju un aizdomām par ģimenes hiperholesterinēmiju (ĢH) jeb iedzimtu ļoti augstu holesterīna līmeni. Projekta realizētāji aicina turpināt testēšanu pacientiem ar augstu holesterīnu.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.