Cirkumcīzija – vīriešu dzimumlocekļa priekšādiņas rezekcija jeb apgraizīšana – ir viena no biežāk veiktajām uroloģiskajām operācijām pasaulē. Tomēr cirkumcīzijas biežuma ziņā dažādās populācijās ir ievērojama atšķirība. Tās prevalence lielā mērā ir atkarīga no reliģiskiem, etniskiem, socioekonomiskiem un daudziem citiem faktoriem. ASV neonatālā cirkumcīzija sevišķi populāra bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sasniedzot pat līdz 90% jaundzimušo zēnu. Šobrīd tā svārstās 65 un 82 procentu robežās. Savukārt Eiropas valstīs, Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kā arī Āzijā cirkumcīziju izdara salīdzinoši retāk.
Stradiņos dzimis, mežos audzis, Stradiņos mācījies un mūžu strādājis jeb SMS versijā arī tā savu biogrāfiju varētu izteikt Dr. med. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās ķirurģijas centra 3. nodaļas vadītājs un slimnīcas 2006. Gada ārsts. Garākā versijā tas ir atskats uz gadiem. Uz pārliecību, kuru slīpējis gan laiks, gan notikumi, gan satiktie cilvēki.
Katru gadu no dažādiem stacionāriem ar diagnozi – izgulējums – izrakstās vidēji simts cilvēku, kas, domājams, ir tikai neliela daļa no patiesā ar šo problēmu saistīto cilvēku skaita. Izgulējumu ārstēšanas taktikas izvēle bieži vien ir atkarīga no stacionāra, kurā atrodas pacients, un ārsta kompetences šīs problēmas risināšanā. Latvijā nav izstrādātas vadlīnijas izgulējumu ārstēšanai, un tas apgrūtina šādu slimnieku aprūpi un noved pie daudzām kļūdām, no kurām cieš pacienti. Publikācijas mērķis ir parādīt spināla pacienta ar IV pakāpes izgulējumu krustu rajonā ārstēšanas gaitu ar veiksmīgu galarezultātu.
Viņa labi atceras laiku pirms gada – to, cik vientuļa sajutās svešatnē, daudzmiljonu iedzīvotāju zemē. Ģimene, sirdij tuvie cilvēki gatavojās Ziemassvētku svinībām Latvijā, viņa – Amerikā. Tieši tur un tad viņa piedzīvoja piepildāmies profesionālo sapni – mācības prestižajā Meijo klīnikā. LAURA LOGINA, Latvijas Plastiskās un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centra plastikas ķirurģe pusgadu pavadīja slavenajā Amerikas klīnikā, vācot teorijas bagāžu un veicot praktiskus eksperimentus, kas nepieciešami doktorantūrai, kuras tēma ir replantācijas.
Intrakraniālās aneirismas kā slimība ietver pārsteidzoši lielu spektru ar hemorāģiskām un išēmiskām cerebrovaskulārām izpausmēm, klīniski variējot no pavisam mēmiem asimptomātiskiem stāvokļiem līdz pat pēkšņai nāvei. Jautājuma aktualitāti nosaka tas, ka pacienti ar spontānu subarahnoidālu hemorāģiju bieži vien netiek adekvāti izvērtēti prehospitālajā etapā, kā arī optimāli ārstēti, nonākot nespecializētos stacionāros. Sekojošais teorētiskais pārskats sniedz informāciju par problēmām un to risinājumiem, savukārt Klīniskajā slimnīcā Gaiļezers veiktais pētījums – atspoguļo klīniskos rezultātus mūsu pacientiem.
Mūsdienu darba tirgus pret strādājošajiem ir ļoti prasīgs. Labi izskatīties tagad nepieciešams ne vien aktrisēm un televīzijas diktorēm, bet arī biroju administratorēm un administratoriem, grāmatvedēm un grāmatvežiem, un, protams, augsta līmeņa vadītājiem. Var droši apgalvot, ka ir skaidri saskatāma sakarība starp ārējo izskatu un sociālo veiksmi – cilvēki, atbrīvojoties no nepilnvērtības kompleksa, kas bijis saistīts ar viņu izskatu, spēj labāk izmantot savas potences. Tātad forma izceļ saturu.
19. gadsimtā pazīstamais franču ārsts Šarko (J.M. Charcot) novērojis, ka daudzi pacienti, kam attīstās brūces krustu un sēžas rajonā, drīzumā mirst, pasludināja izgulējumu par nenovēršamas nāves priekšvēstnesi. Protams, toreiz nepazina antibiotikas un specifiskas ķirurģiskas un aprūpes taktikas. Taču arī mūsdienās decubitus jeb izgulējuma nepatīkamo dabu skaidrot lieki. Turklāt šī nav tikai gultai vai ratiņkrēslam piesaistīto slimnieku problēma – imobilizācijas apstākļos audu izmaiņas, kas ir pamatā izgulējuma čūlas attīstībai, var izveidoties pat dažu stundu laikā, piemēram, ilgstošas operācijas apstākļos, vai pirms pacients vispār saņem medicīnisku palīdzību. Palūkosimies, ko par šo tēmu raksta pasaulē.
Apmēram 40 % pieaugušo visā pasaulē ir osteopēnija – stāvoklis, kad samazinās kaulu minerālais blīvums un kauli kļūst trauslāki. Tā ir īpaši izplatīta pēcmenopauzes vecuma sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem; tikai Apvienotajā Karalistē zema kaulu blīvuma dēļ gadā notiek vairāk nekā 500 000 lūzumu.
Kad dzirdam vārdus “staru terapija”, “stereotaktiskā radioķirurģija” (stereotactic radiosurgery jeb SRS; latviski SRĶ), visbiežāk domas aizved līdz onkoloģijai. Lai arī visbiežāk radioķirurģiju izmanto labdabīgu un ļaundabīgu veidojumu ārstēšanā, tomēr, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un to precizitātei, SRĶ tiek izmantota arī dažādu funkcionālu neiroloģisku slimību ārstēšanā — trigeminālā neiralģija, esenciāls tremors, parkinsonisms, epilepsija, hroniskas sāpes, distonija, un to lieto pat atkarību ārstēšanā. [1]
Kardiovaskulārās slimības joprojām saglabājas kā vadošais saslimstības un mirstības iemesls Eiropā, turklāt vīriešiem šie riski ir izteikti augstāki. Ir skaidri dokumentēts, ka pacienta līdzestība parakstītajiem medikamentiem nozīmīgi uzlabo slimības kontroli, samazina komplikāciju riskus un veselības aprūpes resursu izmaksas. [1] Nelīdzestība ir vislabāk dokumentētais, bet vismazāk izprastais veselības uzvedības fenomens pacientu vidū. [3]
Klīnicisti (dermatologi, ģimenes ārsti, podiatri utt.) arvien biežāk izmanto dermatoskopiju, [1; 2] lai pieņemtu lēmumus par turpmāko klīnisko rīcību, gan analizējot ādas jaunveidojumus, gan iekaisīgās ādas slimības un ādas stāvokļus. Patologiem papildus iesniegtie dermatoskopiskie attēli sniedz svarīgu ieskatu klīnicista diagnostikas un domāšanas procesā.
Hroniskas sāpes ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas skar būtisku daļu pieaugušo iedzīvotāju visā pasaulē. Epidemioloģiskie dati liecina, ka hroniskas sāpes piedzīvo aptuveni piektdaļa pieaugušo, un to izplatība daudzviet pieaug. [1] Saskaņā ar ASV Nacionālā veselības intervijas pētījuma (NHIS) 2023. gada datiem, 24,3 % pieaugušo ir hroniskas sāpes, bet 8,5 % — augstas ietekmes hroniskas sāpes, kas regulāri ierobežo ikdienas vai darba aktivitātes. [2] Var salīdzināt ar 2019. gadu, kad hroniskas sāpes tika konstatētas 20,4 % pieaugušo, attiecīgi četru gadu laikā noticis 3,9 procentpunktu jeb aptuveni 19 % relatīvs pieaugums. [2]
