Perifēro artēriju slimība (PAS) ir bieža slimība. Daļai pacientu ar PAS nav nekādu simptomu, savukārt daļai ir sāpes kājās staigāšanas laikā, šīs sāpes parasti pāriet pēc pāris atpūtas minūtēm. Slimības biežums cieši saistīts ar vecumu: PAS sastopamība ir 2,5% pieaugušo pirms 60 gadu vecuma, 8,3% 60–69 gadu vecumā un 19% cilvēku pēc 70 gadu vecuma. Vīriešiem simptomus novēro agrāk nekā sievietēm. Varbūtību, ka attīstīsies PAS, palielina šādi faktori: smēķēšana, cukura diabēts, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis. PAS lielākoties ārstē ar medikamentiem un dzīvesveida korekciju.
Hidradenitis suppurativa (Verneja slimība - fr. val. maladie de Verneuil; acne inversa) 1854. gadā pirmo reizi aprakstīja franču ķirurgs Aristīds Vernejs. 1921. gadā aprakstīja slimības patoģenētisko saikni ar apokrīniem sviedru dziedzeriem, 1955. gadā Šellijs (Shelley) modulēja patoģenētisko hidradenita suppurativa (HS) mehānismu. [2] HS ir reta slimība, globālā izplatība ir 1% visā populācijā. Biežāk slimo gados jauni cilvēki, sievietes trīsreiz biežāk nekā vīrieši (1 : 3,3). [16]
Šis raksts būs par aizcietējumu diferenciāldiagnostiku un to ārstēšanas iespējām. Šo rakstu mūs mudināja uzrakstīt pēdējo gadu diagnostikas progress un “jaunu”, proti, mazpazīstamu diagnožu parādīšanās medicīniskajā dokumentācijā. Mūsu mērķis ir iepazīstināt ģimenes ārstus un citu specialitāšu ārstus ar jaunākajām izmeklēšanas metodēm, izvērtējot zarnu tranzīta jeb motorikas funkcionālo stāvokli.
Akūtu ķirurģisku pacientu skaita īpatsvars pēdējos gados Latvijā ir strauji audzis. Īpaši palielinājies ir smagas sepses, komplicētas intraabdominālas infekcijas un onkoloģisko pacientu skaits. Viens no iemesliem ir plānveida ķirurģisko operāciju īpatsvara krass samazinājums. Šajā rakstā vēlamies uzsvērt V.A.C. terapijas principus, izmantošanas indikācijas un priekšrocības pār citām tradicionālām terapijas metodēm, kā arī informēt par pirmo ārstēšanas pieredzi.
Hroniskas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas ilgst trīs mēnešus vai ilgāk, anatomiski lokalizējas iegurnī un ir pietiekami spēcīgas, lai radītu funkcionālu nespēju un būtu nepieciešama medikamentoza vai ķirurģiska ārstēšana. Hroniskas iegurņa sāpes visbiežāk ir izplatītas reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā, vīriešiem biežākais hronisku iegurņa sāpju iemesls ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija.
Nedzīstoša brūce (non-healing wound) ir hroniska brūce, kuras dzīšanā ar parastām ārstēšanas metodēm nav panākts progress. Laiks (nedēļas vai dienas) nav rādītājs, lai identificētu nedzīstošu brūci. Taču bieži, runājot par šāda veida brūcēm, tas parasti ir ilgāk par 3–4 nedēļām. Nedzīstošas brūces ir aktuāla problēma jebkuras valsts veselības aprūpes sistēmā visā pasaulē. Attīstītajās valstīs aptuveni 1,5% visas populācijas reizi dzīvē ir bijusi problemātiska brūce uz ādas.
Kāju tūska ir biežs simptoms, ko novērojam ikdienā. Tās iemesls ir pārlieka šķidruma uzkrāšanās intersticiālajā telpā vienā vai abās kājās. Tā var būt lokalozēta tikai pēdās vai izplesties arī potītes līmenī un pa visu kāju. Tūska var būt neliela vai pat invalidizējoši liela. Šajā apskatā aplūkosim biežākās kāju tūskas un galvenos ārstēšanas principus no vairākiem skatpunktiem.
Aknas ir komplicēts orgāns. Vīrusu, kā arī citi aknu iekaisumi, dažādu toksisku vielu lietošana, apkārtējās vides faktori, dzīvesveids, iedzimtība un pat izvēlētā profesija ietekmē aknu funkcionālo stāvokli un strukturālās pārmaiņas, radot aknu cirozi. Šajā rakstā aktualizēta portālās hipertensijas biežāko komplikāciju (barības vada varikozo vēnu asiņošana, ascīts, aknu encefalopātija) neķirurģiska ārstēšana, īpašu uzmanību pievēršot vienai no visnopietnākajām portālās hipertensijas komplikācijām – varikozo vēnu asiņošanai un tās ārstēšanas iespējām Latvijā.
Saslimstība ar mugurkaulāja infekcijām (skriemeļu osteomielīts, discīts, spondilodiscīts) pieaug visā pasaulē. [1; 2; 3; 4] Par saslimstības pieauguma iemesliem tiek uzskatīts cilvēku imūndeficīta vīrusa (HIV) radītais imūnās sistēmas vājums, nepietiekams un/vai nesabalansēts uzturs, cukura diabēts, onkoloģiskās slimības, vecums virs 70 gadiem un stress. [5]
Acinetobacter baumanii daudzus gadus tika uzskatīts par samērā nekaitīgu mikroorganismu; ja tas izauga mikrobioloģiskajos paraugos, to lielākoties ignorēja. Šodien Acinetobacter baumanii tiek uzskatīts par vienu no visbīstamākajiem intrahospitālajiem patogēniem, daži autori tieši šo mikrobu – nevis MRSA – uzskata par potenciālu antibiotiku ēras beigu cēloni. [1]
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.