Pēdējos gados aktualizējusies diskusija par smagu iegurņa lūzumu ārstēšanu. No visiem politraumas pacientiem var izdalīt īpašu pacientu grupu ar mehāniski nestabilu iegurņa lūzumu un nestabilu hemodinamiku traumas dēļ. Viens no problēmjautājumiem iegurņa traumas gadījumā ir neatliekama politraumas pacientu hemodinamiskā stabilizācija un ārstēšana.
Asiņošana ir galvenais nāves iemesls pacientiem ar traumām, kurus slimnīcā nogādā dzīvus. Šīs asiņošanas patoģenēzē nozīme ir arī koagulopātijai — it īpaši smago traumu gadījumā. Ap 25% pacientu uzņemšanas nodaļā iestājas ar akūtu traumatisku koagulopātiju (ATK). [1; 2] Šī traumas inducētā koagulopātija saistīta ar lielāku nepieciešamību pēc transfūzijas, augstākas pakāpes MODS risku, ilgāku ārstēšanas laiku intensīvās terapijas nodaļā un četrkārtēju mirstības palielināšanos. [1; 3]
Trauma ir biežākais nāves iemesls populācijā no 1 līdz 44 gadu vecumam un trešais (aiz aterosklerozes un onkoloģiskajām slimībām) biežākais nāves iemesls populācijā kopumā. [1; 2] Torakāla trauma ir tiešais nāves iemesls vidēji 25% traumas pacientu. [3] Trulas krūškurvja traumas (TKT) gadījumā var būt ievainotas visas struktūras krūškurvī.
Aptaukošanās slimība jeb adipozitāte ir tauku pārmērīga uzkrāšanās organismā, kuras dēļ pasliktinās veselības stāvoklis un parādās komplikācijas dažādās orgānu sistēmās. Tā nav izolēta problēma, kas skar galvenokārt ASV, tā ir globāla problēma un ar tendenci pieaugt. [1]
Žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām kuņģa-zarnu trakta slimībām Rietumu populācijā. Simptomātiskas žultsakmeņu slimības (ŽAS) un komplicētas žultsakmeņu slimības ārstēšanā piedalās ne tikai ķirurgi, bet arī ģimenes ārsti, radiologi, gastroenterologi un pat reanimatologi. Novēlotu, komplicētu ŽAS formu ārstēšanai ir būtiska ietekme uz pacienta dzīves kvalitāti, ārstēšana saistīta ar ievērojamām izmaksām. Holedoholitiāze ir viena no biežākajām žultsakmeņu slimības komplikācijām, un ārstēšanas galvenais mērķis ir konkrementu evakuācija un žultsvadu drenējošās funkcijas atjaunošana.
Perifēro artēriju slimība (PAS) ir bieža slimība. Daļai pacientu ar PAS nav nekādu simptomu, savukārt daļai ir sāpes kājās staigāšanas laikā, šīs sāpes parasti pāriet pēc pāris atpūtas minūtēm. Slimības biežums cieši saistīts ar vecumu: PAS sastopamība ir 2,5% pieaugušo pirms 60 gadu vecuma, 8,3% 60–69 gadu vecumā un 19% cilvēku pēc 70 gadu vecuma. Vīriešiem simptomus novēro agrāk nekā sievietēm. Varbūtību, ka attīstīsies PAS, palielina šādi faktori: smēķēšana, cukura diabēts, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis. PAS lielākoties ārstē ar medikamentiem un dzīvesveida korekciju.
Hidradenitis suppurativa (Verneja slimība - fr. val. maladie de Verneuil; acne inversa) 1854. gadā pirmo reizi aprakstīja franču ķirurgs Aristīds Vernejs. 1921. gadā aprakstīja slimības patoģenētisko saikni ar apokrīniem sviedru dziedzeriem, 1955. gadā Šellijs (Shelley) modulēja patoģenētisko hidradenita suppurativa (HS) mehānismu. [2] HS ir reta slimība, globālā izplatība ir 1% visā populācijā. Biežāk slimo gados jauni cilvēki, sievietes trīsreiz biežāk nekā vīrieši (1 : 3,3). [16]
Šis raksts būs par aizcietējumu diferenciāldiagnostiku un to ārstēšanas iespējām. Šo rakstu mūs mudināja uzrakstīt pēdējo gadu diagnostikas progress un “jaunu”, proti, mazpazīstamu diagnožu parādīšanās medicīniskajā dokumentācijā. Mūsu mērķis ir iepazīstināt ģimenes ārstus un citu specialitāšu ārstus ar jaunākajām izmeklēšanas metodēm, izvērtējot zarnu tranzīta jeb motorikas funkcionālo stāvokli.
Akūtu ķirurģisku pacientu skaita īpatsvars pēdējos gados Latvijā ir strauji audzis. Īpaši palielinājies ir smagas sepses, komplicētas intraabdominālas infekcijas un onkoloģisko pacientu skaits. Viens no iemesliem ir plānveida ķirurģisko operāciju īpatsvara krass samazinājums. Šajā rakstā vēlamies uzsvērt V.A.C. terapijas principus, izmantošanas indikācijas un priekšrocības pār citām tradicionālām terapijas metodēm, kā arī informēt par pirmo ārstēšanas pieredzi.
Hroniskas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas ilgst trīs mēnešus vai ilgāk, anatomiski lokalizējas iegurnī un ir pietiekami spēcīgas, lai radītu funkcionālu nespēju un būtu nepieciešama medikamentoza vai ķirurģiska ārstēšana. Hroniskas iegurņa sāpes visbiežāk ir izplatītas reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā, vīriešiem biežākais hronisku iegurņa sāpju iemesls ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija.
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.
Pētnieki ir veikuši visaptverošu vēža statistikas analīzi dažādām vecuma grupām Amerikas Savienotajās Valstīs un atklājuši, ka no 2010. līdz 2019. gadam vēža sastopamība 14 vēža veidos pieauga cilvēkiem, kas ir jaunāki par 50 gadiem.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Pacienti ar neārstētu vai nekontrolētu hipertensiju, kuri uzsāka antihipertensīvo monoterapiju pirmajā mēnesī pēc diagnozes noteikšanas, biežāk sasniedza asinsspiediena (AS) kontroli pēc 6 mēnešiem nekā tie, kuri uzsāka ārstēšanu vēlāk. Lai arī šī AS kontrole saglabājās 30 mēnešus, vairāk nekā 30 % pacientu pēc trim gadiem hipertensija joprojām nebija kontrolēta.
