Pēctransplantācijas cukura diabēts (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas ir samērā bieža un prognozi pasliktinoša metaboliska komplikācija. Visi jaunatklātie cukura diabēta gadījumi, kas konstatēti pacientiem jebkurā laikā pēc nieres transplantācijas, ir PTCD. [1]
Hroniska nieru slimība (HNS), kuru konstatē pēc samazināta glomerulu filtrācijas ātruma (GFĀ) un/vai albuminūrijas, ir 8—16 % pasaules iedzīvotāju. [1] HNS progresēšanas dēļ var rasties vajadzība veikt nieru aizstājterapiju — dialīzi vai nieres transplantāciju, turklāt HNS ir kardiovaskulāro slimību riska faktors. [2] Samazinoties GFĀ vai pieaugot albuminūrijai, kardiovaskulārie notikumi un mirstība pieaug neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citiem tipiskiem kardiovaskulārā riska faktoriem. [2] Tiek prognozēts, ka 2040. gadā HNS būs piektais biežākais nāves cēlonis. [3]
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
Pasaulē ar hronisku nieru slimību (HNS, agrāk sauktu par hronisku nieru mazspēju) slimo vairāk nekā 800 miljoni cilvēku. [1] Tiek prognozēts, ka 2040. gadā HNS būs piektais biežākais zaudēto dzīves gadu iemesls pasaulē pēc koronāras sirds slimības, insulta, respiratoriskām infekcijām un HOPS. [2] Tāpēc īpaši svarīgi ir laikus atpazīt HNS.
Diabētiska nieru slimība 1. tipa cukura diabēta pacientiem parasti attīstās apmēram desmit gados, bet 2. tipa cukura diabēta gadījumā var pastāvēt līdztekus. Hroniska nieru slimība kā blakusslimība cukura diabēta pacientiem nav tikai papildu ieraksts medicīnas kartītē, bet gan nopietns risks dialīzei vai nieru transplantācijai nākotnē, kā arī nevēlamiem kardiovaskulāriem notikumiem.
Daudziem pacientiem ar hronisku nieru slimību ir anēmija, un tā ir iemesls vairākiem simptomiem, turklāt palielina hospitalizācijas un mirstības risku. Jo vairāk samazinās glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ), jo anēmija ir biežāk.
Cukura diabēts, arteriāla hipertensija un hroniskas sāpes ir trīs slimības, kas visā pasaulē nopietni ietekmē pacienta dzīvildzi. To veiksmīga pārvaldība ir stūrakmens pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Process kļūst sarežģītāks, kad iesaistās nieres, un terapija jāpielāgo atbilstīgi to funkcijai.
Rekurenta nekomplicēta urīnceļu infekcija (UCI) visbiežāk ir jaunām, seksuāli aktīvām sievietēm, un lielāko šo infekciju daļu pārstāv cistīts. Pētījumi Eiropā un ASV liecina, ka viena no piecām pieaugušām sievietēm kādā savas dzīves posmā piedzīvo vismaz vienu UCI epizodi, kas pierāda, ka tā ir bieža slimība visā pasaulē. [1]
Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Pirmie pētījumi mikroalbuminūrijas jomā pieder izcilam amerikāņu diabēta pētniekam Harijam Kīnam (Harry Keen, 1. attēls), kurš pirms vairāk nekā 50 gadiem publicēja pirmos rakstus par mikroalbuminūriju. [1; 2] 1984. gadā trīs pētnieki — Gian Carlo Viberti, Hans–Henrik Parving un Carl Eric Mogensen (2. attēls) sasaistīja cukura diabētu un mikroalbuminūrijas attīstību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).