Otrā tipa cukura diabēts un diabētiska nefropātija ir galvenais hroniskas nieru slimības cēlonis pasaulē. Slikti kontrolēts cukura diabēts rezultējas ar neskaitāmām komplikācijām, kas lielākā vai mazākā mērā ietekmē visu iekšējo orgānu funkciju. Diabētiska nefropātija ir viena no diabēta komplikācijām — tā attīstās līdz 50 % diabēta slimnieku, ievērojami palielina pacientu invaliditātes risku un mirstību.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
Hroniska nieru slimība (HNS) kļūst par vienu no pasaulē visizplatītākajām hroniskajām ne–infekcijas slimībām. PVO prognozē, ka līdz 2040. gadam HNS kļūs par piekto visbiežāko hronisko slimību. [1] HNS un ar to saistītās kardiovaskulārās komplikācijas ievērojami samazina kvalitatīvi nodzīvotus gadus, tāpēc ir svarīgi izvēlēties terapiju, kas aizkavē HNS progresēšanu, terminālas nieru mazspējas attīstību, kā arī uzlabo kardiovaskulāro slimību gaitu pacientiem ar HNS. [1; 2]. * minerālkortikoīdu receptoru antagonisti
Hroniska nieru slimība (HNS) ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma visā pasaulē: skar ~ 10 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīta ar augstāku kopējo un kardiovaskulāro mirstību. [1] HNS tiek definēta kā strukturālas vai funkcionālas pārmaiņas nierēs un/vai samazināta nieru funkcija (GFĀ < 60 ml/min./1,73 m2), kas ilgst vismaz trīs mēnešus. [2] Cilvēkiem ar HNS bieži vērojams D vitamīna trūkums organismā.
Pēctransplantācijas cukura diabēts (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas ir samērā bieža un prognozi pasliktinoša metaboliska komplikācija. Visi jaunatklātie cukura diabēta gadījumi, kas konstatēti pacientiem jebkurā laikā pēc nieres transplantācijas, ir PTCD. [1]
Hroniska nieru slimība (HNS), kuru konstatē pēc samazināta glomerulu filtrācijas ātruma (GFĀ) un/vai albuminūrijas, ir 8—16 % pasaules iedzīvotāju. [1] HNS progresēšanas dēļ var rasties vajadzība veikt nieru aizstājterapiju — dialīzi vai nieres transplantāciju, turklāt HNS ir kardiovaskulāro slimību riska faktors. [2] Samazinoties GFĀ vai pieaugot albuminūrijai, kardiovaskulārie notikumi un mirstība pieaug neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citiem tipiskiem kardiovaskulārā riska faktoriem. [2] Tiek prognozēts, ka 2040. gadā HNS būs piektais biežākais nāves cēlonis. [3]
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
Pasaulē ar hronisku nieru slimību (HNS, agrāk sauktu par hronisku nieru mazspēju) slimo vairāk nekā 800 miljoni cilvēku. [1] Tiek prognozēts, ka 2040. gadā HNS būs piektais biežākais zaudēto dzīves gadu iemesls pasaulē pēc koronāras sirds slimības, insulta, respiratoriskām infekcijām un HOPS. [2] Tāpēc īpaši svarīgi ir laikus atpazīt HNS.
Diabētiska nieru slimība 1. tipa cukura diabēta pacientiem parasti attīstās apmēram desmit gados, bet 2. tipa cukura diabēta gadījumā var pastāvēt līdztekus. Hroniska nieru slimība kā blakusslimība cukura diabēta pacientiem nav tikai papildu ieraksts medicīnas kartītē, bet gan nopietns risks dialīzei vai nieru transplantācijai nākotnē, kā arī nevēlamiem kardiovaskulāriem notikumiem.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
