Diabētiska nieru slimība 1. tipa cukura diabēta pacientiem parasti attīstās apmēram desmit gados, bet 2. tipa cukura diabēta gadījumā var pastāvēt līdztekus. Hroniska nieru slimība kā blakusslimība cukura diabēta pacientiem nav tikai papildu ieraksts medicīnas kartītē, bet gan nopietns risks dialīzei vai nieru transplantācijai nākotnē, kā arī nevēlamiem kardiovaskulāriem notikumiem.
Daudziem pacientiem ar hronisku nieru slimību ir anēmija, un tā ir iemesls vairākiem simptomiem, turklāt palielina hospitalizācijas un mirstības risku. Jo vairāk samazinās glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ), jo anēmija ir biežāk.
Cukura diabēts, arteriāla hipertensija un hroniskas sāpes ir trīs slimības, kas visā pasaulē nopietni ietekmē pacienta dzīvildzi. To veiksmīga pārvaldība ir stūrakmens pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Process kļūst sarežģītāks, kad iesaistās nieres, un terapija jāpielāgo atbilstīgi to funkcijai.
Rekurenta nekomplicēta urīnceļu infekcija (UCI) visbiežāk ir jaunām, seksuāli aktīvām sievietēm, un lielāko šo infekciju daļu pārstāv cistīts. Pētījumi Eiropā un ASV liecina, ka viena no piecām pieaugušām sievietēm kādā savas dzīves posmā piedzīvo vismaz vienu UCI epizodi, kas pierāda, ka tā ir bieža slimība visā pasaulē. [1]
Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Pirmie pētījumi mikroalbuminūrijas jomā pieder izcilam amerikāņu diabēta pētniekam Harijam Kīnam (Harry Keen, 1. attēls), kurš pirms vairāk nekā 50 gadiem publicēja pirmos rakstus par mikroalbuminūriju. [1; 2] 1984. gadā trīs pētnieki — Gian Carlo Viberti, Hans–Henrik Parving un Carl Eric Mogensen (2. attēls) sasaistīja cukura diabētu un mikroalbuminūrijas attīstību.
Ar šo klīnisko gadījumu vēlamies izcelt patiesībā sen zināmus, taču mūsdienu steigā bieži piemirstus medicīniskās aprūpes stūrakmeņus: komandas darbu un individualizētu pieeju pacientam.
Minerālvielas cilvēka organismā ir svarīgs un neaizstājams komponents normālai attīstībai un fizioloģisko procesu darbībai. Kaut arī minerālvielas iespējams nodrošināt ar sabalansētu uzturu, ir daudzi citi iemesli, kuru dēļ var rasties minerālvielu deficīts. Rakstā apkopoti biežākie šā deficīta iemesli un risinājumi.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka cukura diabēts kopā ar onkoloģiskām, kardiovaskulārām un hroniskam elpceļu slimībām pieder četru “nekomunicējamo” jeb hronisko slimību grupai, kuru pieaugošā izplatība un ar tām saistītās komplikācijas ir aktuāls jautājums 21. gadsimta sabiedrības veselības aprūpē, jo šīs slimības ir iemesls 65 % nāves cēloņu.
Par nieru funkciju traucējumiem liecina izmaiņas glomerulu filtrācijas ātrumā (GFĀ), taču gan klīniskie simptomi, gan laboratoriskie radītāji var norādīt par nieru darbības traucējumiem. Kāda ir vispiemērotākā nieru funkciju noteikšanas metode katram pacientam?
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
2017. gadā Fellström et al publicēja pētījumu par mērķtiecīgas iedarbības budezonīda terapijas efektivitāti IgA nefropātijas pacientiem. [1] Terapijas mehānisms balstās uz teoriju par izmainītu B limfocītu lomu patoloģiska imūnglobulīna A sekrēcijā. Pērn atjaunotās Kidney Disease / Improving Global Outcomes (KDIGO) vadlīnijas atzīmē modificētas darbības budezonīdu kā pirmās līnijas terapiju pacientiem ar IgA nefropātiju. [2] Ko var spriest par slimību un tās jaunajām terapijas iespējām Latvijā?
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā kuņģa vēža pacientei veikta inovatīva ķirurģiska operācija – tā sauktā “double tract reconstruction” jeb divu ceļu rekonstrukcija, kas būtiski uzlabo pacienta dzīves kvalitāti pēc onkoloģiskas ārstēšanas. Operācija veikta Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas virsārsta, asociētā profesora Igora Ivanova vadībā.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
