Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju par ceļojumu galamērķi izvēlas tro pis kās zemes, nereti iepriekš pat nepainteresējoties, kādas slimības tur varētu viņus apdraudēt. Diemžēl šādai nezināšanai var būt bēdīgas sekas. Jaunattīstības valstīs izplatītās dažādās tropiskās slimības arī vairākumam Latvijas mediķu ir maz pazīstamas, un to diagnosticēšana var radīt lielas grūtības un prasīt ilgu laiku, tāpēc pacientam laikus netiek uzsākta specifiska terapija.
Cukura diabēta ārstēšanā daudzi momenti ir saistīti ar slimnieka nieru funkciju – tajos ietilpst glikēmijas kontroles metodes, komplikācijas, ko izsauc hiperglikēmijas terapija, un nenoteiktais rezultāts insulīna terapijai pacientiem ar progresīvu nieru mazspēju. Jārūpējas arī par asinsspiediena un plazmas lipīdu līmeņa koriģēšanu, lai mazinātu kardiovaskulāro saslimstību un agrīnu nāvi. Tāpat jādomā par hroniskas nieru mazspējas komplikācijām: anēmiju, hiperfosfatēmiju un hiperparatireoīdismu, kas nosaka nieru funkciju samazināšanos.
Demonstrācijas mērķis: parādīt, pirmkārt, samērā retas slimības izraisīta nieru bojājuma ainu, otrkārt, retu komplikāciju peritoneālās dialīzes pacientiem (1-2% gadījumu šādiem pacientiem) – hidrotoraksa attīstību, kad veidojas pleiroperitoneāls savienojums. Ļoti iespējams, ka minētais šajā gadījumā bija saistīts ar pacientes pamatslimību, izmainītu pleiras un plaušu stāvokli un ļoti lielām nierēm, kas aizņem vēdera dobumu un palielina intraabdominālo spiedienu.
Sistēmiskā sarkanā vilkēde (Lupus erythematodes disseminatus – LED) ir hroniska autoimūna slimība ar plašu klīniski-imunuloģisko noviržu spektru un skar praktiski visas orgānu sistēmas. Nieres ir viens no biežākajiem mērķa orgāniem – vismaz 50% pacientu attīstās klīnisks nieru bojājums, un nieru saslimšana joprojām ir viens no vadošajiem mirstības iemesliem pacientiem ar LED. Slimības prevalence pasaulē variē no 15 līdz 50 gadījumiem uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, Ziemeļeiropā tā ir ap 40/100 000. [1] Galvenokārt slimo sievietes reproduktīvajā vecumā, tāpēc gados jaunām sievietēm ar proteinūriju un iekaisuma pazīmēm vienmēr vajadzētu apsvērt LED diagnozi.
Aprakstot hroniskas nieru slimības (HNS) aktualitāti, šodien stabili tiek lietots termins „epidēmija”. Lēš, ka šī slimība skar aptuveni 10% pieaugušo populācijas pasaulē. HNS pacientu aprūpe ir tik kompleksa, ka vairumā gadījumu paliek suboptimālā līmeni. Kā klasiski šķēršļi tiek minēts dramatisks informācijas trūkums iedzīvotāju vidū (vairums nezina vispār vai kļūdaini interpretē šo terminu), novēlota diagnostika un nefrologa konsultācija, kā arī plašais iesaistīto speciālistu loks (nefrologs, ģimenes ārsts, kardiologs, endokrinologs, asinsvadu ķirurgs, transplantologs, dietologs, medicīnas māsas, farmaceiti, sociālie darbinieki) un sadarbības nepilnības starp tiem. Tomēr būtiskākais vēstījums par HNS ir – lai arī izplatīta un dzīvībai bīstama, HNS ir ārstējama (common, harmful, and treatable – World Kidney Day 2007).
Urolitiāze ir viena no biežāk sastopamajām uroloģiskajām slimībām. Aptuveni 20% no visiem uroloģiskajiem slimniekiem ir nierakmeņu (nefrolitiāzes) slimnieki. Nierakmeņu izplatība industriāli attīstītās valstīs pieaugušo vidū ir aptuveni 4,5-6%. Vīrieši slimo aptuveni divas trīs reizes biežāk nekā sievietes, negroīdās un mongoloīdās rases cilvēki slimo retāk. Kopumā nierakmeņu rašanos veicina daudzi un dažādi faktori. Pagaidām nav radītas zāles, ar ko novērst nierakmeņu veidošanos, un arī zināmie profilakses ieteikumi garantiju nesniedz. Raksta mērķis ir pārlūkot šodienas pieeju nierakmeņu slimības diagnostikas, ārstēšanas un profilakses jautājumiem.
Kopš 2006. gada 8. marts ir ne vien pie mums jau nedaudz piemirstā Starptautiskā Sieviešu diena, bet arī Pasaules Nieru diena, kuru pēc Starptautiskās Nefrologu asociācijas un ASV Nieru fonda ieteikuma atzīmē jau 57 valstīs. Šajā dienā vajadzētu runāt par nieru slimību izplatību, to ārstēšanas iespējām un profilaksi. Aplūkojamā tēma ir tieši saistīta ar šī smagā slimnieku kontingenta aprūpes problēmām. Kopš 2002. gada pēc ASV Nieru fonda iniciatīvas tika izstrādāta un ieviesta praksē jauna veida nieru slimību terminoloģija, akceptējot līdz šim plaši nelietotu terminu hroniska nieru slimība. Šī terminoloģija diezgan strauji ieviesās ASV un citu valstu ārstu praksē. Arī Latvijā arvien biežāk klīnicistu valodā tiek izmantots šis jēdziens. Ko īsti mēs saprotam ar šo terminu?
Sarkoidoze nebūt nav ļoti reti sastopama slimība – tās izplatība ievērojami variē atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un etniskās piederības. Rietumu literatūrā aprakstīts, ka sarkoidoze daudz biežāk ir izplatīta sievietēm un cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam, kā arī iebraucējiem no Āfrikas reģiona. Tomēr tā nav kazuistiski reta slimība arī eiropeīdās rases cilvēkiem. Diagnoze ir sarežģīta klīniskās manifestācijas variabilitātes un dažādās slimības organolokalizācijas dēļ. Uzskata, ka daļa sarkoidozes gadījumu paliek neatpazīti.
Neskatoties uz to, ka pēdējo 40 gadu laikā ir panākts ievērojams progress kardiovaskulāro slimību (KVS) diagnostikā un ārstēšanā, tās joprojām ir viens no vadošajiem invaliditātes un nāves cēloņiem gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Pēc Pasaules veselības organizācijas (PVO) datiem 2022. gadā pasaulē gandrīz 20 miljoni cilvēku mira KVS dēļ, un gandrīz pusē no šiem nāves gadījumiem cēlonis bija koronārā sirds slimība (KSS) un akūts koronārs sindroms (AKS). [1; 2]
Hospitalizētiem pacientiem ar C. difficile infekciju (CDI) nelabvēlīgāki iznākumi bija saistīti ar lielāku vecumu, ārstēšanos intensīvās terapijas nodaļā (ITN), aknu slimību ar ascītu, kolonizāciju ar vankomicīnrezistentu enterokoku, parenterālu uzturu un nātrija bikarbonāta terapiju.
Pierādījumi tam, vai kafija un tēja kā ietekmē kognitīvo veselību, līdz šim nav bijuši skaidri definēti. Turklāt, lielākajā daļā pētījumu par kafiju nav precizēts, vai efekts novērojams kafijai ar kofeīnu vai bez. Šā iemesla dēļ veikts prospektīvs kohortas pētījums ASV, lai analizētu saistību starp kafijas vai tējas uzņemšanu un demences risku / kognitīvo funkciju.
Akūts vidusauss iekaisums ir vidusauss gļotādas iekaisums, kas skar bungdobumu, aizauss kaula šūnas un Eistāhija (tuba auditiva) kanālu. Biežākais akūta vidusauss iekaisuma cēlonis ir infekcija, kas vidusausī parasti nonāk no aizdegunes caur Eistāhija kanālu. Iekaisuma procesā veidojas tuba auditiva disfunkcija, kas rada vienvirziena vārstules efektu — inficētais sekrēts iekļūst vidusausī, bet tūska kanālā neļauj nodrošināt pilnvērtīgu drenāžu un ventilāciju.
Sadzīvē iegūta pneimonija (SIP) ir viens no vadošiem nāves iemesliem visā pasaulē. Lai SIP efektīvi ārstētu, nepieciešams samazināt nevajadzīgu un pārmērīgu plaša spektra antibiotiku lietošanu klīniskajā praksē. Lai izvērtētu, kādu antibakteriālo terapiju pacientam nozīmēt, svarīgi pārzināt potenciālos riska faktorus, kas var norādīt uz zāļu rezistenta patogēna iesaisti procesā.
