To, ka vēlas kļūt par ārstu, profesors ANDREJS MILLERS zināja jau padsmitnieka vecumā. Pirmo pieredzi un rūdījumu guva, skolas gados strādājot par sanitāru, bet, būdams students, izbaudīja ātrās palīdzības feldšera maizes garoziņu. Šo laiku tagadējais Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas katedras vadītājs Andrejs Millers atceras ar gandarījumu, jo ir pārliecināts — tie, kas daudz dara, arī daudz paspēj. “Esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas man patīk.”
Līdzgaitnieki neiroloģi BENITU ZELTIŅU raksturo kā komandas cilvēku, kas risinājumus rod sadarbībā. Arī sarunas gaitā daktere vairākkārt uzsver kopdarba nozīmi un sauc daudzu kolēģu vārdus. Par pacientu viņa cīnās līdz beidzamajam arī šķietami bezcerīgos gadījumos, jo cerība ir katram.
RSU Medicīnas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras profesorei INĀRAI LOGINAI aizvadītais gads bija jubileju gads: 40 gadu, kopš viņa beigusi Stradiņa universitāti (tolaik Rīgas Medicīnas institūtu), un 25 gadi kopš darba gaitu sākuma Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Rudenī viņa saņēma pirmā latviešu zinātnieka profesora Dāvida Hieronīma Grindeļa balvu par mūža ieguldījumu neiroloģijā un algoloģijā.
Par grūtajiem pacientiem sauc tos, kas komunikācijā ir sarežģīti: vienmēr vai bieži rodas pārpratumi, spēcīgas emocijas un konflikti, kas traucē gan diagnostikas, gan ārstēšanas procesam. Kā novilkt robežas un neizsīkt?
Vasaras vidū Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte tika pie jauna dekāna. Ar balsu vairākumu šajā amatā ievēlēja neirologu, Montesori pedagoģijas speciālistu, pedagoģijas zinātņu maģistru, docentu LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, asociēto profesoru VALDI FOLKMANI. Profesoram ir labestīgas, laipnas acis un ļoti silta valoda. Viņam piemīt inteliģenta vienkāršība un īpaša cilvēku jušana.
Šo saistību realizē limfvadi, par kuru esamību līdz šim nebija datu. Atklājums veikts Virdžinijas Universitātē (ASV). Atklājuma nozīme ir tajā, ka tas pavērs plašas iespējas neiroloģisku slimību ārstēšanā, sākot no Alcheimera slimības līdz multiplai sklerozei
Flebologs Ints Ūdris, neiroloģe Daina Jēgere un farmaceits Artūrs Pozņaks ziemas nogurumu un tumšo vakaru garlaicību atgaiņā, brīvās stundas pavadot uz kalna. Kad priekšā redzi tikai trasi, aizmirstas gan saspringtā darbdiena, gan smagākie pacienti.
Neiroloģe MARUTA SOLVITA IVETA NAUDIŅA arī pensijas gados turpina strādāt, saglabā aktīvu dzīves pozīciju un krāj jaunas zināšanas, kas varētu palīdzēt viņas pacientiem. Piemēram, ar apiterapijas metodēm. “Mediķiem tāpat kā māksliniekiem vajag talantu,” – tāda ir dakteres Naudiņas stingra pārliecība. Šis ir viņas stāsts.
Pēc intervijas viņa teiks: „Man šķiet, ka šajā sarunā manis ir par daudz. Ja kaut ko dzīvē esmu sasniegusi, kaut ko iemācījusies, tad tikai ar citu palīdzību, saiknē ar kolēģiem, draugiem, radiem, ģimeni, un viņiem es esmu ļoti pateicīga." Viņu viegli var iedomāties ar Hemingveja izdevumu rokās (dakteri saista šī autora lakonisms un starp rindiņām izlasāmais) vai šķirstot Dalailamas Laimes mākslu (tur esot daudz vērtīgu domu, kā saprasties ar pacientiem - nē, viņa izlabo, vienkārši cilvēkiem). Vēl neiroloģei docentei ELVĪRAI SMELTEREI ir silti smiekli un jauks krievu valodas akcents, kas gluži vienkārši paņem.
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
Secināts, ka pacientiem ar cerebrālu amiloīdu angiopātiju (CAA) ir lielāka iespēja attīstīties depresijai salīdzinājumā ar kognitīvi normāliem kontroles pacientiem. Turklāt – depresīvie simptomi daļēji mediē CAA un kognitīvo traucējumu mijiedarbību
Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
