Ir novērots, ka dažādas mobilās ierīces bieži tiek izmantotas, lai izklaidētu un novērstu uzmanību maziem bērniem, bet līdz šim maz pētīts, kā šādas darbības ietekmē bērna attīstību ilgtermiņā.
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
Stress un negatīvisms ir labi zināmi veselības riska faktori; jaunā pētījumā atklāts, ka optimisms neatkarīgi samazina 2.tipa cukura diabēta risku sievietēm pēc menopauzes vecumā.
Kaut pieņemts uzskatīt, ka darbā emocijām nav vietas un ir jāsaglabā vēsa seja, izvairīties no tām nav iespējams — gribam vai ne. Kā valdīt pār savām emocijām, lai nenodarītu pāri kolēģiem un pacientiem?
Par grūtajiem pacientiem sauc tos, kas komunikācijā ir sarežģīti: vienmēr vai bieži rodas pārpratumi, spēcīgas emocijas un konflikti, kas traucē gan diagnostikas, gan ārstēšanas procesam. Kā novilkt robežas un neizsīkt?
Reizēm pacients no šķietami bezcerīgas situācijas izķepurojas, bet citam rutīnas situācijā rodas komplikācijas — kāpēc tā? Vai mēs esam tas, ko domājam? Vai jūtam? Kādas ir cilvēka iekšējās rezerves, spēks?
Kad pēc daudzajām darba stundām beidzot pārkāpts mājas slieksnis, domām par pacientiem kaut uz brīdi vajadzētu atvirzīties otrajā plānā. Lai atpūstos, būtu kopā ar saviem mīļajiem un uzkrātu spēkus. Taču — atkal jāgatavojas kārtējai konferencei, koferī gaida nepabeigtās formalitātes vai atskan zvans no slimnīcas — un amoka skrējiens turpinās...
Kas rada pacienta emocijas ārstējoties? Ne jau tikai fakta konstatācija, cik veiksmīgi slimība izārstēta. Emocijas rada arī tas, cik droši vai nedroši pacients jūtas svešā vidē. Un te summējas daudz kas. Cik viegli var sazvanīt reģistratoru un pieteikt vizīti, vai pie ārstniecības iestādes nav jāriņķo, lai sameklētu vietu auto, cik laipni garderobiste paņem virsdrēbes, vai nav jāmaldās slimnīcas teritorijā, lai sameklētu nodaļu. Arī mīksta kušete un identificēšanas zīmīte pie personāla virsvalka atloka ir no svara. Protams, drošību un labu pašsajūtu lielā mērā rada sanitāra, māsiņas laipna attieksme un saruna ārsta kabinetā.
Laime ir viens no būtiskākajiem cilvēka dzīves mērķiem. Lai gan īslaicīgā saistība starp fiziskajām aktivitātēm un laimes izjūtu ir labi zināma, tomēr par ilgtermiņa saistību datu nav.
Pacientiem pēc miokarda infarkta (MI) ir augsts risks nevēlamu notikumu attīstībai, t.sk. mirstībai. 2.tipa CD pacienti ir īpaši ievainojama pacientu grupa tādu iemeslu dēļ kā ateroskleroze, endotēlija disfunkcija, hronisks iekaisums un paaugstināta trombocītu aktivitāte – šie visi faktori vēl vairāk veicina nevēlamu notikumu risku pēc MI. GLP1 receptoru agonisti (RA) un SGLT2 inhibitori demonstrējuši kardiovaskulāro notikumu riska samazinājumu pacientiem ar 2.tipa CD un zināmu aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību.
Karpālā kanāla sindroms (KKS) ir visbiežāk sastopamā perifērā kompresijas neiropātija, ko izraisa hroniska vidusnerva (n. medianus) kompresija karpālajā kanālā plaukstas locītavas līmenī. KKS izplatība vispārējā populācijā sasniedz aptuveni 5 %, un slimība ir saistīta ar funkcionāliem ierobežojumiem, darbspēju samazināšanos un dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Vienlaikus tā rada ievērojamu sociālekonomisko slogu veselības aprūpes sistēmai. [1; 2]
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
