Optiskās neiropātijas ir biežs redzes zuduma cēlonis. Diagnozi nosaka pēc atbilstīgas klīnikas. Rūpīga anamnēze parasti norāda uz iespējamo etioloģisko cēloni, kas var būt išēmiskas, demielinizējošas, iekaisīgas, toksiskas, infiltratīvas, kompresīvas, traumatiskas dabas, saistīts ar uzturu vai iedzimts.
Iespējams, skriešana ir efektīva metode, kas var aizsargāt no ilgtermiņa kognitīviem traucējumiem, ko radījusi ekspozīcija antiepileptiskiem medikamentiem prenatālā periodā.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — aktualizēt retu neiroloģisku sindromu, raksturot terapijas iespējas un efektivitāti un parādīt Latvijā veiktā pētījumā iegūtus datus par sindroma biežumu, klīnisko ainu, agrīnas diagnostikas un ārstēšanas nozīmi.
Multiplā skleroze (MS) ir biežākais nopietnas fiziskas nespējas cēlonis darbspējīga vecuma cilvēkiem. Slimībai raksturīgi dažādi simptomi — visbiežāk pirmā pazīme ir sensori traucējumi, tad pievienojas redzes izmaiņas (miglošanās, dubultošanās, asimetrisks redzes zudums), koordinācijas traucējumi, reiboņi, kustību traucējumi.
Hroniskas muguras sāpes ir viena no biežākajām balsta—kustību aparāta slimībām, un tās izraisa izteiktus veselības un dzīves kvalitātes ierobežojumus.
Spontānas intracerebrālas hematomas raksturo augsti invaliditātes un mirstības rādītāji. Rakstā izmantots Uchino, Pary, Grotta piedāvātais akūta hemorāģiska insulta (AHI) sarežģīto klīnikas, diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipu īss, skaidrs un saprotams izklāsts. Atspoguļotās atziņas sakrīt ar oficiālajām vadlīnijām. [26]
Aizmirsta parole, nokavēta tikšanās reize, piemirsts uzdevums, kļūdains lēmums, finansiāla kļūda neprecizitātes dēļ, zudusi interese par jaunākajiem kultūras, sporta vai sabiedriskiem notikumiem — tik dažādi parādās izmaiņas kognitīvajās spējās, zūd darba efektivitāte, mazinās sekmīgas karjeras iespējas.
Par hidrocefāliju sauc cerebrospinālā šķiduma (likvora) pārlieku lielu (patoloģisku) šķidruma uzkrāšanos intrakraniālā telpā, kā likums, vēderiņu sistēmā. [1] 80% likvora producējas sānu vēderiņos plexus horoideus, daļa likvora veidojas galvas smadzeņu starpšūnu telpā, kā arī pārējā vēderiņu sistēmā. [2]
Hroniskas primāras galvassāpes tiek novērotas aptuveni 2,2—5% no vispārējās populācijas. Lai gan tās neskar pārāk lielu cilvēku daļu, tomēr jāatzīmē, ka hroniskas sāpes (vismaz 15 dienas mēnesī trīs mēnešu garumā un ilgāk), pēc pacientu domām, ir visai nepatīkams, traucējošs un reizēm mokošs simptoms.
Daudzi pacienti ar akūtām muguras sāpēm ārstējas paši. To pacientu stāvoklis, kas apmeklē ārstu, parasti uzlabojas aptuveni pēc mēneša. [1] Trešdaļai pacientu mērenas intensitātes sāpes saglabājas gadu pēc akūtu sāpju epizodes un kļūst hroniskas, turklāt katram piektajam tās rada funkcionēšanas ierobežojumus un invaliditātes risku. [2] Rakstā apkopoti trīs speciālistu viedokļi par muguras lejasdaļas sāpju pārvaldību.
Pētījuma rezultāti uzsver ķermeņa masas un asinsspiediena kontroles nozīmi kā potenciāli spēcīgus instrumentus demences profilaksē vēl pirms klīnisko simptomu parādīšanās. Aptaukošanās ir saistīta ar augstu asinsvadu izcelsmes demences risku, kur metabolie riska faktori var kalpot par starpniekmehānismiem, tomēr līdz šim cēloņsakarības nav pilnībā noskaidrotas.
Podagra saistīta ar paaugstinātu kardiovaskulāro risku. Trūkst pētījumu, kas apstiprinātu, ka sasniedzot seruma urātu līmeni zem 6 mg/dl ar medikamentozo terapiju, samazinās arī kardiovaskulārais risks. Lai izvērtētu saistību starp mērķa urātu līmeņa sasniegšanu zem 6 mg/dl un kardiovaskulāriem notikumiem pacientiem ar podagru, veikts kohortas pētījums.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Bērnu slimnīcas Metodiskās vadības centrs izstrādājis interaktīvu rīku, kas apkopo klīniskos algoritmus un pacientu ceļus gan uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS), gan drudža vadībai bērniem, nodrošinot, ka bērnu veselības aprūpe Latvijā balstās uz vienotiem, mūsdienīgiem un zinātniski pamatotiem principiem.
Pētījuma dati liecina, ka statīni var nodrošināt aizsargājošu iedarbību pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu neatkarīgi no tā, cik zems šķiet prognozētais sirds un asinsvadu slimību risks. Plašā pētījumā Apvienotajā Karalistē statīnu lietošana bija saistīta ar mazāku mirstību un retākiem nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem visos riska līmeņos. Ieguvumu novēroja arī pacientiem, kas klasificēti kā “zema riska” grupa, apstrīdot ilgstošus pieņēmumus par to, kam būtu jāsaņem profilaktiska terapija. Blakusparādības bija retas un pārsvarā vieglas.
