Galvas smadzeņu satricinājums ir vieglas galvas smadzeņu traumas difūza bojājuma pamatklīniskā forma. Par vieglu galvas smadzeņu traumu uzskata cietušos ar samaņas pakāpi 13–15 balles pēc Glāzgovas komas skalas. [2; 3; 31; 52] 90% cietušo ir jauni vai vidēja vecuma cilvēki (15–59 gadi). [45; 51] Vieglas galvas smadzeņu traumas diagnostikai un ārstēšanai ASV katru gadu tērē 3,9 miljardus dolāru. [7] Šobrīd ir pierādīta galvas smadzeņu satricinājumu ambulatoras ārstēšanas iespēja. Šo slimnieku hospitalizācija specializētā klīnikā būtiski neietekmē vieglas galvas smadzeņu traumas klīnisko gaitu un iznākumu.
Pirms gada runājām par jauno antikoagulantu nozīmi pasaules un Latvijas medicīnā, par pētījumu rezultātiem un šo medikamentu lietošanas zinātnisko pamatojumu. Gada laikā pasaulē ļoti strauji audzis jauno antikoagulantu lietotāju skaits, un arī Latvijā, lai gan šos medikamentus valsts neapmaksā, lietotāju skaits pieaug. 2012. gada beigās rivaroksabānu lietoja vairāk nekā 3,2 miljoni cilvēku visā pasaulē.
Ilgi šaubījos par šāda raksta nepieciešamību, jo pēdējos gados jautājums par insultu ārstēšanu un profilaksi gana aktualizēts gan mediķu vidū, gan dažādās iedzīvotāju informēšanas akcijās - un tas ir pat ļoti apsveicami. Vai par to būtu jāraksta vēl un vēl? Atbildi sniedza pati dzīve - par to ir jārunā, jāatgādina mediķiem, jāskaidro pacientiem un visai sabiedrībai!
Par sāpēm muguras lejasdaļā sūdzas daudz cilvēku visā pasaulē, pacienti atšķiras pēc vecuma, etniskās piederības un ekonomiskā statusa. Četrām piektdaļām pieaugušo dzīves laikā bijušas sāpes muguras lejasdaļā. Muguras lejasdaļas sāpes ir nākamais darba kavēšanas iemesls pēc saaukstēšanās slimībām cilvēkiem, kas jaunāki par 45 gadiem, tās ir otrais biežākais iemesls ārsta apmeklējumam un trešais biežākais operāciju iemesls, tāpēc šoreiz apkopoti jaunāko pētījumu rezultāti par akūtu un hronisku muguras lejasdaļas sāpju pārvaldību.
Reibonis ir viena no trim biežākajām sūdzībām, kāpēc pacients apmeklē ģimenes ārstu. ASV aptuveni 10 miljoni pacientu gadā apmeklē ģimenes ārstu ar sūdzībām par reiboni, ap 25% gadījumu reibonis ir galvenā sūdzība, kāpēc pacienti ierodas uzņemšanas nodaļā. [1] Ārstam ir svarīgi diferencēt reiboņa veidu - vestibulārs (vertigo) vai nevestibulārs (pseidovertigo), nosakot, kādu struktūru bojājums to izraisa, kas ir tā cēlonis un kāda ārstēšana jāizvēlas, jo šis ir viens no neviendabīgākajiem sindromiem. [3-6]
Izpratne par orofaciālām sāpēm līdz ar to aprūpes kvalitāti pēdējos gados būtiski uzlabojusies. Šobrīd, kad algoloģijas dienests Latvijā ir attīstījies un sāpju terapijā izmantojam daudzdisciplināru pieeju, ik ārstam ir skaidrs, ka ne visas sāpes sejā ārstējamas ar karbamazepīnu (kaut nav labāku zāļu trigeminālas neiralģijas gadījumā) un ka sāpes nav vienkārši izurbjamas, izgriežamas vai citādi izoperējamas.
Iepriekšējā numura rakstā bija vispārīgs polineiropātiju raksturojums, to diagnostikas un ārstēšanas principu apkopojums. Šajā numurā aplūkotas specifiskas iegūtas neiropātijas – diabētiskas, imunoloģiskas, multifokālas motoras, toksiskas neiropātijas – raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas iespējas.
Polineiropātijas (PNP) ir perifērās nervu sistēmas (PNS) ģeneralizēta saslimšana, kas var skart visas PNS daļas – motoros, sensoros un autonomos nervus, to šūnas, ganglijus, kā arī saistaudu struktūras (peri- un epineiriju) un ar tiem saistītos asinsvadus un limfvadus. Šie traucējumi bieži vien ir simetriski un bieži skar gan pēdas, gan rokas, izraisot vājumu, sajūtu zudumu vai dedzinošas sāpes. Šajā rakstā apkopts vispārīgs polineiropātiju raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas principi, savukārt nākamajā žurnāla numurā būs specifisku iegūtu neiropātiju raksturojums un ārstēšanas iespējas.
Epilepsijas ārstēšanas pamats joprojām ir farmakoterapija. Gadījumos, kad medikamentozā terapija neiedarbojas, to var kombinēt ar tādām ārstēšanas metodēm kā ketogēnā diēta, n. vagus stimulācija; no alternatīvajām metodēm jāmin augu valsts līdzekļu un homeopātijas lietošana, jogas un mūzikas terapijas iespējas. Medikamentu rezistentas epilepsijas gadījumā aktuāls kļūst arī epilepsijas ķirurģiskas ārstēšanas jautājums, bet tikai parciālas jeb lokalizētas epilepsijas gadījumā.
Eiropas Savienībā ar demenci slimo apmēram 7,3 miljoni cilvēku. Sagaidāms, ka, pieaugot paredzamajam mūža ilgumam, 20 gadu laikā šis skaits divkāršosies. Alcheimera slimība ir visizplatītākais demences izraisītājs, un 70% slimnieku cieš tieši no šā demences paveida. Pašlaik šī slimība, kas cilvēkiem atņem atmiņu un spēju domāt, ir neārstējama. Ar Alcheimera slimību parasti saslimst pēc 60 gadu vecuma, un līdz ar vecumu pieaug arī risks saslimt ar šo kaiti. Pacienti, kam slimību diagnosticē agrīnā stadijā, var mainīt ikdienas ieradumus un tādējādi, iespējams, uzlabot dzīves kvalitāti.
Pētījuma rezultāti uzsver ķermeņa masas un asinsspiediena kontroles nozīmi kā potenciāli spēcīgus instrumentus demences profilaksē vēl pirms klīnisko simptomu parādīšanās. Aptaukošanās ir saistīta ar augstu asinsvadu izcelsmes demences risku, kur metabolie riska faktori var kalpot par starpniekmehānismiem, tomēr līdz šim cēloņsakarības nav pilnībā noskaidrotas.
Podagra saistīta ar paaugstinātu kardiovaskulāro risku. Trūkst pētījumu, kas apstiprinātu, ka sasniedzot seruma urātu līmeni zem 6 mg/dl ar medikamentozo terapiju, samazinās arī kardiovaskulārais risks. Lai izvērtētu saistību starp mērķa urātu līmeņa sasniegšanu zem 6 mg/dl un kardiovaskulāriem notikumiem pacientiem ar podagru, veikts kohortas pētījums.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Bērnu slimnīcas Metodiskās vadības centrs izstrādājis interaktīvu rīku, kas apkopo klīniskos algoritmus un pacientu ceļus gan uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS), gan drudža vadībai bērniem, nodrošinot, ka bērnu veselības aprūpe Latvijā balstās uz vienotiem, mūsdienīgiem un zinātniski pamatotiem principiem.
Pētījuma dati liecina, ka statīni var nodrošināt aizsargājošu iedarbību pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu neatkarīgi no tā, cik zems šķiet prognozētais sirds un asinsvadu slimību risks. Plašā pētījumā Apvienotajā Karalistē statīnu lietošana bija saistīta ar mazāku mirstību un retākiem nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem visos riska līmeņos. Ieguvumu novēroja arī pacientiem, kas klasificēti kā “zema riska” grupa, apstrīdot ilgstošus pieņēmumus par to, kam būtu jāsaņem profilaktiska terapija. Blakusparādības bija retas un pārsvarā vieglas.
