Ortostatiska jeb posturāla hipotensija ir plaši sastopams sindroms, ko klīnicisti bieži neizvērtē un nediagnosticē, lai gan tā var izraisīt nopietnus traucējumus un ievainojumu draudus. Ortostatiska hipotensija (OH) izpaužas ar sistēmisku arteriālā spiediena krišanos – sistoliskā vairāk nekā par 20 mmHg un diastoliskā vairāk nekā 10 mmHg, pieceļoties no guļus stāvokļa stāvus trīs minūšu laikā. Sakarā ar OH reducējas perfūzijas process orgānos – sevišķi smadzenēs. [1] OH izpausmes pacienti visbiežāk raksturo ar to, ka, pieceļoties stāvus, pakāpeniski attīstās vispārējs vājums, nogurums, savdabīgas izjūtas galvā, noreibums, apdullums, tukšums un pakāpeniski pieaug apziņas traucējumi, ir atslēgšanās sajūta, var būt samaņas zudums un krišana.
Epilepsija neapšaubāmi ir viena no visnoslēpumainākajām slimībām, ar ko nākas saskarties cilvēcei. Diemžēl attieksmi pret epilepsiju sabiedrībā lielā mērā nosaka mīti un aizspriedumi, nevis zināšanas un pierādījumos balstīta informācija. Jāatzīst, ka arī liela daļa Latvijas neirologu daļēji ir šo mītu un aizspriedumu varā, un tas, manuprāt, galvenokārt ir saistīts ar zināšanu trūkumu. Šajā rakstā mēģināšu īsi izklāstīt šobrīd aktuālo pieeju epilepsijas definīcijai, klasifikācijai, diagnostikai, terapijai un prognozei.
Migrēna ir sevišķi sāpīgas galvassāpes*, turklāt galvassāpes ir tikai viena no migrēnas izpausmēm, ar kurām tiek konfrontēts pacients un viņa ārsts. ASV izdevumā Pharmacy times minēti populārākie mīti par migrēnu, starp kuriem – migrēna ir viegli diagnosticējama un viegli ārstējama. Patiesībā ir pierādīts, ka migrēna tiek nepietiekami diagnosticēta un sekojoši arī nepietiekami ārstēta. Turklāt, atzīmējot migrēnas komorbitātes, piemēram, cerebro- un kardiovaskulārus notikumus, tiek atspēkots cits mīts – par migrēnu kā subjektīvi grūtu, bet citādi nekaitīgu stāvokli.
Attīstoties sirds-asinsvadu slimību diagnostikai un invazīvajai terapijai, arvien nozīmīgāka kļūst stenožu diagnostika, to iemeslu un ietekmes uz hemodinamiku novērtēšana. Pēdējo desmit gadu laikā asinsvadu izmeklēšana ar ultraskaņas metodi ir progresējusi no vienkārša aklā doplera līdz trīsdimensiju dupleksai skenēšanai ar asinsvadu vizualizāciju, asinsrites un asinsvadu sieniņas izmaiņu analīzi. Neirosonologa sniegtajā slēdzienā parasti tiek zīmēta asinsvadu shēma un pievienots apraksts, kurā nereti ir virkne skaitļu. Šīs atbildes speciālistam, kurš pārzina metodi, dod vispusīgu priekšstatu par traucējumiem. Taču nav iespējams zināt visas metodes vienlīdz labi, tādēļ Latvijas neirosonologi ir vienojušies par vienkāršu un saprotamu slēdzienu formu. Publikācijā īsi un saprotami vēlos sniegt transkraniālo un brahiocefālo asinsvadu dupleksās skenēšanas metodes aprakstu.
Zemeslodes iedzīvotāju vidējais vecums palielinās. Aprēķināts, ka ap 2030. gadu attīstītajās valstīs vairāk nekā 30% cilvēku būs pārsnieguši 65 gadu vecumu. Kāds būs šo cilvēku veselības stāvoklis – tai skaitā garīgā veselība? Prognozes nav iepriecinošas. Ar demenci sirgst apmēram 37 miljoni, ar Alcheimera slimību – 20 miljoni planētas iedzīvotāju. Pēc ASV statistikas datiem, Alcheimera slimības slimnieku skaits, sasniedzot 65 gadu vecumu, dubultojas katrus piecus gadus. Ja ar šo slimību sirgst apmēram 10% cilvēku, kuri vecāki par 65 gadiem, tad pēc 85 gadu vecuma jau 85%. Kā prognozēt, kam varētu draudēt kāda no demences formām, ko iespējams darīt, lai procesu novērstu vai vismaz aizkavētu? Šī problēma ir zinātnieku un ārstu pētījumu objekts visā pasaulē.
Trigeminālās neiralģijas incidence ir neliela - vidēji 27 gadījumi uz 100 000 cilvēku gadā. Kāpēc tomēr būtu par to jārunā? Pirmkārt, ne vienmēr viss ir viennozīmīgi - kraniofaciālas sāpes kā vairāku nozoloģiju apvienojošu grupu literatūras avotos nereti atzīst par vienu no biežākajām sūdzībām pasaulē un, ja trigeminālas neiralģijas diagnoze nav jāapstiprina, tā ir jāizslēdz, lai sekmīgi ārstētu patieso sāpju iemeslu. Otrkārt, trigeminālās neiralģijas klīniskās izpausmes dramatiski ietekmē dzīves kvalitāti - tās radītās sāpes pacienti parasti raksturo kā graujošas, salīdzinot ar elektrošoku u. tml., rodas bailes grozīt galvu un veikt jebkādas kustības sejas apvidū, lai neizprovocētu sāpju lēkmi; literatūrā aprakstīti paškaitējuma ideju gadījumi šādu pārdzīvojumu ietekmē. Problēmas aktualitāti apliecina tādu organizāciju kā Trigeminālās neiralģijas asociācija (ASV) un tai līdzīgu darbība visā pasaulē. Tāpēc, neskatoties uz patoloģijas it kā nelielo incidenci, tās nozīme ir vērā ņemama.
Intrakraniālās aneirismas kā slimība ietver pārsteidzoši lielu spektru ar hemorāģiskām un išēmiskām cerebrovaskulārām izpausmēm, klīniski variējot no pavisam mēmiem asimptomātiskiem stāvokļiem līdz pat pēkšņai nāvei. Jautājuma aktualitāti nosaka tas, ka pacienti ar spontānu subarahnoidālu hemorāģiju bieži vien netiek adekvāti izvērtēti prehospitālajā etapā, kā arī optimāli ārstēti, nonākot nespecializētos stacionāros. Sekojošais teorētiskais pārskats sniedz informāciju par problēmām un to risinājumiem, savukārt Klīniskajā slimnīcā Gaiļezers veiktais pētījums – atspoguļo klīniskos rezultātus mūsu pacientiem.
Epilepsijas diagnostika ne vienmēr ir tik vienkārša. Pietiekami liela problēma ir pseidoepilepsija ar neepileptiskām lēkmēm. Ir daudz slimību, kas jāizvērtē diferenciāldiagnostiskā aspektā, piemēram, dažādas ģenēzes sinkopāli stāvokļi, paroksizmāli motori sindromi, neepileptiskais mioklonuss, paroksizmāli vestibulāri traucējumi, neprecizēti miega traucējumi ar kustībām miegā, nakts bailēm un somnambulismu. Dažos no šiem gadījumiem EEG-video monitorēšana var dot papildus vērtīgu informāciju diagnozes precizēšanai.
Latvijā šobrīd ir reģistrēti 3 442 ar cilvēka imūndeficīta vīrusu – HIV – inficētie, 419 no tiem ir AIDS stadijā. [1] Apkopojot Latvijas Infektoloģijas centra HIV/AIDS centra 1 650 uzskaitīto pacientu neiroloģisko sūdzību un simptomu datus, neiroloģiskie sindromi un slimības ir konstatēti 123 pacientiem jeb 6,4% HIV/AIDS inficēto. [2] Lielākajai daļai no viņiem – 61 pacientam (57,4%) – ir verificēta neiroinfekcija: 16 – sifilītiskais meningīts, 15 – citomegalovīrusu encefalīts, 7 – kriptokoku meningīts, 4 – herpes zoster encefalīts, 3 – herpes simplex encefalīts, 16 – cita neiroinfekcija. Deviņiem pacientiem (8,5%) klīniski izpaudās ar HIV/AIDS asociēta perifēra neiropātija. HIV asociētā encefalopātija un kognitīvi afektīvi traucējumi konstatēti 13 pacientiem jeb 12,3% no visiem uzskaitītajiem. 40 pacienti slimoja ar akūtu retrovīrusu sindromu, 12,5% no tiem bija meningīts.
Šis raksts ir tapis kā pārdomas par dažiem fundamentālās neirozinātnes sasniegumiem un to, cik tālu vai tuvu šo atklājumu sniegtās iespējas ir reālajai dzīvei. Galvenā tēma būs informācijas kodēšana, pārraide un analīzes mehānismi nervu sistēmā cilvēka kustību vadības kontekstā. Neiroinformātisko vadības algoritmu izpratnei ir nozīme gan automātiskās kontroles moduļu izveidē robotrūpniecībā, gan arī tas ir viens no visbūtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai izveidotu un pilnveidotu muskuļu funkcionālās elektriskās stimulācijas sistēmas medicīnā, kā arī konstruētu inteliģentas cilvēka ekstremitāšu protēzes.
Sirds ir metaboliski ļoti aktīvs orgāns. Kardiālas patoloģijas gadījumā aizvien lielāku nozīmi iegūst medikamenti, kas ne tikai ietekmē hemodinamiku, bet ir mērķēti tieši uz miokarda metabolismu (trimetazidīns, ranolazīns, meldonijs), organisma metabolismu ar kardioprotektīvu efektu (SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti, metformīns, statīni), kas ir hemodinamiski neitrāli. Šajā rakstā tiks aplūkoti sirds metabolisma pamati un sniegts ieskats par šo medikamentu darbības mehānismu un indikācijām.
Ar vielmaiņas disfunkciju saistīta steatotiska aknu slimība (MASLD) bija statistiski nozīmīgi saistīta ar lielākām eozinofīlā ezofagīta (EoE) un gastroezofageālā refluksa slimības (GERS), kā arī tās fenotipu — neerozīvās refluksa slimības, erozīvā ezofagīta un Bareta barības vada — izredzēm visās vecuma grupās. Šīs saistības bija izteiktākas gados jauniem pieaugušajiem vecumā no 18 līdz 44 gadiem.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Ikgadējā Eiropas Kardiologu asociācijas kongresa apmeklētāji tika lutināti ar plašu klāstu izmaiņu un papildinājumu kardioloģijas jomā. Viens no tiem – atjaunotā, nu jau piektā miokarda infarkta (MI) universālā definīcija, kas šobrīd labāk paskaidro gan MI patofizioloģiskos mehānismus, gan klīnisko izvērtēšanu un objektīvus diagnostiskos kritērijus.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
