Reibonis ir viena no trim biežākajām sūdzībām, kāpēc pacients apmeklē ģimenes ārstu. ASV aptuveni 10 miljoni pacientu gadā apmeklē ģimenes ārstu ar sūdzībām par reiboni, ap 25% gadījumu reibonis ir galvenā sūdzība, kāpēc pacienti ierodas uzņemšanas nodaļā. [1] Ārstam ir svarīgi diferencēt reiboņa veidu - vestibulārs (vertigo) vai nevestibulārs (pseidovertigo), nosakot, kādu struktūru bojājums to izraisa, kas ir tā cēlonis un kāda ārstēšana jāizvēlas, jo šis ir viens no neviendabīgākajiem sindromiem. [3-6]
Izpratne par orofaciālām sāpēm līdz ar to aprūpes kvalitāti pēdējos gados būtiski uzlabojusies. Šobrīd, kad algoloģijas dienests Latvijā ir attīstījies un sāpju terapijā izmantojam daudzdisciplināru pieeju, ik ārstam ir skaidrs, ka ne visas sāpes sejā ārstējamas ar karbamazepīnu (kaut nav labāku zāļu trigeminālas neiralģijas gadījumā) un ka sāpes nav vienkārši izurbjamas, izgriežamas vai citādi izoperējamas.
Iepriekšējā numura rakstā bija vispārīgs polineiropātiju raksturojums, to diagnostikas un ārstēšanas principu apkopojums. Šajā numurā aplūkotas specifiskas iegūtas neiropātijas – diabētiskas, imunoloģiskas, multifokālas motoras, toksiskas neiropātijas – raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas iespējas.
Polineiropātijas (PNP) ir perifērās nervu sistēmas (PNS) ģeneralizēta saslimšana, kas var skart visas PNS daļas – motoros, sensoros un autonomos nervus, to šūnas, ganglijus, kā arī saistaudu struktūras (peri- un epineiriju) un ar tiem saistītos asinsvadus un limfvadus. Šie traucējumi bieži vien ir simetriski un bieži skar gan pēdas, gan rokas, izraisot vājumu, sajūtu zudumu vai dedzinošas sāpes. Šajā rakstā apkopts vispārīgs polineiropātiju raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas principi, savukārt nākamajā žurnāla numurā būs specifisku iegūtu neiropātiju raksturojums un ārstēšanas iespējas.
Epilepsijas ārstēšanas pamats joprojām ir farmakoterapija. Gadījumos, kad medikamentozā terapija neiedarbojas, to var kombinēt ar tādām ārstēšanas metodēm kā ketogēnā diēta, n. vagus stimulācija; no alternatīvajām metodēm jāmin augu valsts līdzekļu un homeopātijas lietošana, jogas un mūzikas terapijas iespējas. Medikamentu rezistentas epilepsijas gadījumā aktuāls kļūst arī epilepsijas ķirurģiskas ārstēšanas jautājums, bet tikai parciālas jeb lokalizētas epilepsijas gadījumā.
Eiropas Savienībā ar demenci slimo apmēram 7,3 miljoni cilvēku. Sagaidāms, ka, pieaugot paredzamajam mūža ilgumam, 20 gadu laikā šis skaits divkāršosies. Alcheimera slimība ir visizplatītākais demences izraisītājs, un 70% slimnieku cieš tieši no šā demences paveida. Pašlaik šī slimība, kas cilvēkiem atņem atmiņu un spēju domāt, ir neārstējama. Ar Alcheimera slimību parasti saslimst pēc 60 gadu vecuma, un līdz ar vecumu pieaug arī risks saslimt ar šo kaiti. Pacienti, kam slimību diagnosticē agrīnā stadijā, var mainīt ikdienas ieradumus un tādējādi, iespējams, uzlabot dzīves kvalitāti.
Dažādu veidu galvassāpes ir viens no visbiežākajiem nervu sistēmas traucējumiem. Galvassāpes ir pandēmiskas un bieži vien visu dzīvi pavadošs stāvoklis. Gada laikā gandrīz 90% cilvēku ir bijusi galvassāpju epizode. 16-17% populācijas dzīves laikā ir bijušas migrēnas tipa galvassāpes. Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka ik dienu pasaulē migrēnas lēkme ir gandrīz 20 miljoniem cilvēku.
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
Reibonis ir viens no neviendabīgākajiem traucējumiem, tas pavada aptuveni 100 saslimšanu un baida pacientu, rada apmulsuma, nepilnvērtību, trauksmi par nespēju kontrolēt situāciju, nozīmīgi mazina darbaspējas. Nepieciešams laiks un zināšanas, lai atšķirtu, vai pacients apraksta reiboni, veģetatīvu traucējumu izraisītas sajūtas vai kādus citus traucējumus. Reibonis ir subjektīvi nepatīkama, traucējoša sajūta un nepareiza apkārtnes uztvere. Tā ir mānīga, iluzora telpas vai paša ķermeņa kustība. Šajā rakstā trīs eksperti dalās pieredzē par šo traucējumu.
Cilvēka un visu zīdītāju bioloģiskās funkcijas norit ritmiski. Šie ritmi ļauj organismiem pielāgoties un izdzīvot apkārtējā vidē. Šos ritmus nosaka vesela bioloģisko pulksteņu sistēma organismā – ir galvenais pulkstenis jeb pacemeiker – hipotalāma suprahiazmālais kodols (SCN), liela nozīme ir arī čiekurveida ķermenim (glandula pineale), paraventrikulārajiem kodoliem, to savstarpējām saistībām un saitēm ar retikulāro formāciju, limbisko sistēmu, talāmu, hipotalāmu, kakla augšējo gangliju u.c. Katrā šūnā ir mazie molekulārie pulkstenīši – gēni.
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Pērnā gada rudenī bērnu kardioloģe Dr. LUĪZE AUZIŅA četras nedēļas pavadīja Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Te viņai bija iespēja redzēt ne vien to, kā unikālā programmā tiek risinātas ļoti sarežģītas, kompleksas iedzimtas sirdskaites, bet arī organizatoriskas nianses, piemēram, cik ļoti tiek domāts par pacienta un viņa ģimenes emocionālo labsajūtu.
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.
