Peldoši apduļķojumi stiklveida ķermenī ir dažādas stiklveida ķermeņa patoloģijas, kas var parādīties jebkurā vecumā. Latīniski to sauc par miodezopsiju, un noteiktā vecumā to konstatē lielākajai daļai pacientu. Parasti sūdzas, ja to skaits, izmēri un apjoms palielinājušies, ko biežāk novēro pēc galvas traumām, fiziskām slodzēm, asinsspiediena svārstībām, lietojot antikoagulantus, grūtniecības laikā un citos gadījumos. Parasti tos ievēro, skatoties uz gaišu fonu.
Ar vecumu saistīta makulas deģenerācija (VMD) ir galvenais akluma cēlonis pasaulē. Tā kā sabiedrība noveco, šī problēma varētu skart 20% iedzīvotāju. Smagas norises VMD (arī neovaskulāra) saistīta ar progresējošiem redzes traucējumiem. Galvenie riska faktori ir smēķēšana, uztura paradumi, sirds–asinsvadu sistēmas slimības un ģenētiskie marķieri. Šobrīd ārstēšanas iespējas ir anti-VEGF injekcijas acī kombinācijā ar citām metodēm, bet tiek meklētas arvien jaunas un pacientam vieglāk lietojamas un izturamas ārstēšanas metodes.
Rietumu sabiedrībā vairs nav iedomājama diena bez datora un citu elektronisku ierīču izmantošanas profesionālām un privātām vajadzībām. Tāpēc jāatceras arī par datora izraisītām blakusparādībām, visbiežāk tieši datora redzes sindromu. Tas var ietekmēt ne tikai acu komfortu, bet arī darba spējas un darba ražīgumu. Spriežot pēc pētījumu rezultātiem, 64–90% datorlietotāju ir saskārušies ar kādu no redzes simptomiem, piemēram, acu nogurumu, galvassāpēm, acu diskomfortu, sausas acs problēmu, redzes dubultošanos un neskaidru redzi, skatoties tālumā pēc ilgstošas datora lietošanas.
Cukura diabēts (CD) XXI gadsimtā kļūst par epidēmiju, un tiek prognozēts, ka tuvākajos gados tīklenes speciālistu lielāko darba daļu veidos diabētiskā retinopātija (DR). Cukura diabēta incidences palielināšanos nosaka iedzīvotāju novecošanās, urbanizācijas procesi, dzīvesveida un diētas izmaiņas, kas veicina aptaukošanos un fizisko aktivitāšu samazināšanos. Aprēķināts, ka laikposmā no 2007. līdz 2025. gadam saslimstība ar cukura diabētu palielināsies 2,7 reizes, turklāt iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaugs par 19,4%, bet saslimušo skaits ar CD – par 54%, sasniedzot 380 miljonus līdzšinējo 246 miljonu vietā.
Žurnāla iepriekšējā numurā rakstā par “sarkanās acs” sindromu ieskicējām, cik daudzveidīgu slimību izpausme var būt šis simptoms – dažādas etioloģijas konjunktivīti, to simptomātiskā terapija. Raksta otrajā daļā autores piedāvā gan retāk sastopamos cēloņus “sarkanai acij” – glaukoma, priekšējais uveīts –, gan bieži sastopamo sauso acu sindromu.
Oftalmoloģijā ir plašs acs stāvokļu un slimību spektrs: no vienkāršiem redzes traucējumiem, ko izraisa paaugstināti redzes sasprindzinājumi, līdz pat tādām saslimšanām kā glaukoma un cukura diabēts, kuru komplikācijas ir viens no biežākajiem akluma iemesliem dažādiem cilvēkiem visā pasaulē. Gan oftalmologiem, gan arī ģimenes ārstiem praksē jāsastopas ar pacientiem, kas sūdzas par “sarkano aci”. Šajā rakstā mēģināsim apkopot biežākos tās iemeslus, parādot to daudzo stāvokļu iespējamību, pie kuriem novēro “sarkano aci”.
Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.
Katarakta ir viens no biežākajiem redzes pazemināšanās iemesliem, kuru nevar uzlabot ar brillēm. No otras puses – tā ir slimība, kuras ķirurģiskā ārstēšana ir visefektīvākā visā medicīnā; lēcas operācija parasti ļauj atgūt ļoti labas redzes funkcijas. ASV gadā veic apmēram vienu miljonu, Latvijā – septiņus tūkstošus kataraktas operāciju. Jāatzīmē gan, ka ir svarīgi noskaidrot visus redzes pazemināšanās iemeslus, to skaitā glaukomu, mākulas deģenerāciju vai diabētisko retinopātiju, kuru diagnostiku apgrūtina katarakta.
KRISTĪNE un SURADŽS INDAKA (Suraj Indaka) MUNASINGHES ir pāris, kas viens otru papildina gan ikdienas dzīvē, gan profesionālajā darbībā — neirologs un ergoterapeite, audzina meitiņu un sapņo par rāmu dzīvi mazpilsētā. Viņi lieliski apvieno kultūru un raksturu dažādību un apliecina, ka mīlestības vārdā ir iespējams viss — arī no tālās Šrilankas pārcelties uz dzīvi Latvijā, perfekti apgūt latviešu valodu, studēt rezidentūrā nacionālajā programmā un ar lepnumu strādāt reģionālajā slimnīcā.
Sievietēm ar hipertensīviem traucējumiem grūtniecības laikā neatkarīgi no tā, vai tie tika diagnosticēti pirms dzemdībām, dzemdību laikā vai pēcdzemdību periodā, bija augstāks jaunas hipertensijas attīstības risks nekā personām bez šādiem traucējumiem.
Akūts vidusauss iekaisums ir vidusauss gļotādas iekaisums, kas skar bungdobumu, aizauss kaula šūnas un Eistāhija (tuba auditiva) kanālu. Biežākais akūta vidusauss iekaisuma cēlonis ir infekcija, kas vidusausī parasti nonāk no aizdegunes caur Eistāhija kanālu. Iekaisuma procesā veidojas tuba auditiva disfunkcija, kas rada vienvirziena vārstules efektu — inficētais sekrēts iekļūst vidusausī, bet tūska kanālā neļauj nodrošināt pilnvērtīgu drenāžu un ventilāciju.
Pēc Starptautiskās Diabēta Federācijas aplēstajiem datiem, 2024. gadā visā pasaulē bija 588,7 miljoni diabēta pacientu, no kuriem aptuveni 90 % ir pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. [1] Pēc SPKC datiem, Latvijā 2024. gadā bija reģistrēti 103 477 cukura diabēta pacienti. [2] Šie skaitļi parāda, cik daudz pacientiem ir nepieciešama hipoglikemizējoša terapija. SGLT2 inhibitorus 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) un Eiropas Zāļu aģentūra apstiprināja 2013.—2017. gadā, bet pēc tam sekoja plaši pētījumi, kas norādīja uz SGLT2 inhibitoru kardioprotektīvajām un nefroprotektīvajām īpašībām.
Primāra arteriāla hipertensija bieži vien sākotnēji ir asimptomātisks stāvoklis, ko nosakām brīdī, kad pacients nonācis mūsu redzeslokā citu iemeslu dēļ. Taču, lai samazinātu nevēlamu kardiovaskulāru notikumu attīstības, t. sk. nāves, risku, svarīgi nodrošināt atbilstīgu ārstēšanu un profilaksi visās pacientu vecuma grupās.
