Karcinoīdais sindroms ir specifisku simptomu kopums, kas veidojas dažādu hormonu izdalīšanās rezultātā cilvēka asinīs. Karcinoīdais audzējs var būt labdabīgs vai ļaundabīgs veidojums, kas producē bioloģiski aktīvas, hormoniem līdzīgas vielas (serotonīnu, bradikinīnu, histamīnu, prostaglandīnu u.c.).
Neiroendokrīnie audzēji (NET) ir relatīvi jauna audzēju grupa, kuru izpratne un terapijas iespējas pēdējos gados strauji mainās. Savlaicīgi un pareizi nosakot diagnozi, varam tos veiksmīgi ārstēt.
Sirds—asinsvadu sistēmas slimības pasaulē vēl joprojām ir visizplatītākais nāves cēlonis, taču statistika pamazām mainās — 12 Eiropas valstīs tās vairs nav biežākais nāves cēlonis, to vietu ieņem onkoloģiskas slimības.
Tā kā ķīmijterapijas preparāti iedarbojas gan uz vēža šūnām, gan veselajām šūnām, iespējamas nepatīkamas blaknes. Pārsvarā tiek skartas šūnas, kas aktīvi dalās: kaulu smadzeņu šūnas, dzimumšūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas. Ķīmijterapija toksiski var iespaidot visas organisma sistēmas.
Klīniskā gadījuma aprakstā paciente ar neiroendokrīnu audzēju — insulinomu. Gadījuma aprakstā detalizēti skaidroti izmeklējumi un ārstu izvēlētās ārstēšanas metodes katrā slimības progresēšanas posmā.
SPKC dati liecina, ka visvairāk diagnosticētais ļaundabīgais audzējs 2015. gadā bija krūts vēzis. Jā, to ārstē arvien veiksmīgāk, taču kas notiek pēc krūts vēža ārstēšanas? Šajā rakstā apskatīsim biežākās problēmas, ar ko pacientes saskaras pēc krūts vēža ārstēšanas, kā arī rehabilitācijas posmus.
Aprakstītajā klīniskajā gadījumā atainota jaunas diagnostikas metodes — pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET) nozīme agrīnas slimības aktivitātes noteikšanā pacientam ar ādas melanomu, kas deva iespēju sākt savlaicīgu mērķterapiju.
Pēdējos 30 gados ievērojami samazinājusies mirstība no kolorektālā vēža, tāpēc pacienti, kas ar to slimojuši, ir īpaša pacientu grupa, kuru aprūpē jāņem vērā tas, ka viņiem ir palielināts kolorektālā vēža recidīva risks, citu onkoloģisku slimību risks, kā arī īstermiņa un ilgtermiņa ārstēšanas blaknes.
Pacientus ar onkoloģiskām slimībām un to izraisītām sāpēm ģimenes ārsta praksē sastop ik dienas. Kā rīkoties dažādās situācijās, kā palīdzēt pacientam cīnīties ar sāpēm un nogurumu? Rakstā apkopotas ģimenes ārsta sagatavotas praktiskas situācijas, kuras risināt palīdz onkologs—ķīmijterapeits.
Febrila neitropēnija uzskatāma par akūtu stāvokli onkoloģijā, jo neatpazīta un adekvāti neārstēta stāvokļa gadījumā pacientu mirstības rādītājs ir ļoti augsts, bet, ja diagnosticē vēlīni, atbilde uz antibakteriālo terapiju ir sliktāka.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Pirmās operācijas plānotas 2026. gada decembrī. Da Vinci sistēma ļauj ķirurgam operēt caur nelieliem iegriezumiem, izmantojot palielinātu trīsdimensiju attēlu un smalkus, īpaši manevrētspējīgus instrumentus. Tie palīdz veikt precīzas manipulācijas, audu disekciju un šūšanu arī ļoti grūti pieejamās vietās. Operāciju veic ķirurgs, kurš no vadības konsoles kontrolē instrumentus un kameru; sistēma patstāvīgi nepieņem lēmumus un nekādas darbības neveic.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.
