Turpinām rakstu sēriju par krūts vēzi, pirmajā daļā aplūkojām šīs nopietnās saslimšanas epidemioloģiju un riska faktorus. Šajā rakstā pievēršamies krūts vēža morfoloģiskai un vizuālai diagnostikai, uzsverot biežākos morfoloģiskos variantus un labākos diagnostiskos rīkus šo ļaundabīgo audzēju atpazīšanai un novērtēšanai. Aplūkojam gadījumus, kad mamogrāfija ir efektīvs diagnostiskais līdzeklis un kad jāizvēlas cita diagnostikas metode.
Krūts vēzis (KV) ir visbiežākā onkoloģiskā slimība sievietēm kā visā pasaulē, tā arī pie mums Latvijā. Katru gadu pasaulē ar krūts vēzi saslimst 1,15 miljoni sieviešu, veidojot 23% no visiem onkoloģiskajiem saslimšanas gadījumiem un 14% no vēža izraisītiem nāves gadījumiem. Ik gadu pasaulē vairāk nekā 400 000 sieviešu mirst ar šo kaiti. Tajā pašā laikā pasaulē ir vairāk nekā četri miljoni sieviešu, kam šī slimība ir ārstēta un kas dzīvo ilgāk par pieciem gadiem. [1; 26]
Marta nogalē Rīgas Stradiņa universitāte un biedrība “Dermatologi pret ādas vēzi” rīkoja konferenci “Dermato-onkoloģijas aktualitātes Latvijā. Eiromelanomas kampaņai Latvijā – 5 gadi”, kuras mērķauditorija bija dermatologi, ģimenes ārsti, onkologi un citu specialitāšu pārstāvji.
Nieres vēzis ir nopietna problēma gan pasaulē, gan arī Latvijā. Lielāka saslimstība ir rietumvalstīs, ikgadējs saslimstības pieaugums ir 2%, kaut gan Dānijā un Zviedrijā pēdējos 20 gados vērojama saslimstības mazināšanās. [1] Mirstība no nieres vēža ir stabilizējusies 1990. gados ar nelielu tendenci uz samazināšanos. [2] 90% gadījumu – nieres šūnu vēzis. Pārējie audzēji – onkocitoma, nieres sarkoma, nefroblastoma (Wilmstumor) – sastopami ievērojami retāk. Ņemot vērā problēmas aktualitāti un jaunās tendences nieres audzēja terapijā, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas centrā tika veikta retrospektīva nieres audzēja histoloģisko tipu, stadiju un terapijas veidu analīze.
Klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacienti ar retu hepatocelulāras karcinomas variantu, kas sastopams bērniem un jauniem cilvēkiem, attīstās veselās aknās un nav saistīts ar alfa-fetoproteīna koncentrācijas paaugstināšanos. Šim audzējam raksturīgi radioloģiskie un histoloģiskie simptomi. Lai gan audzēja stadija bija vēlīna, ārstēt varēja ķirurģiski.
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
Ģimenes adenomatozā polipoze (familial adenomatous polyposis – FAP) ir visizplatītākais adenomatozās polipozes sindroms. Tā ir autosomāli dominanti iedzimta slimība, ko raksturo agri sākusies ģenētiski determinēta no simta līdz vairākiem tūkstošiem adenomatozo polipu veidošanās viscaur resnajā zarnā. Ja netiek veikta profilaktiska operācija, līdz 40 gadu vecumam ir 100% kolorektālā vēža attīstības risks, malignizējoties kādam no polipiem. FAP ģenētiskais defekts ir iedzimta mutācija resnās zarnas adenomatozās polipozes APC gēnā.
Otrs biežākais vēža veids vīriešiem ir prostatas vēzis – lielākoties mazagresīvs, zema riska ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk neapdraud pacienta dzīvību. Lai prognozētu prostatas vēža tālākas attīstības risku pacienta veselībai, nozīmīga vieta ir jaunam slimības pārvaldīšanas veidam – aktīvai novērošanai.
Paraneoplastiskais sindroms ir simptomu komplekss, ko novēro pacientiem ar ļaundabīgo audzēju un ko nevar izskaidrot ar lokālu audzēja recidīvu vai metastāžu attīstību – vēsta medicīnas vārdnīcas. Ar šo rakstu vēlētos atgādināt par plašās un daudzveidīgās sindromu grupas biežākajiem variantiem, par reizēm neatpazītajiem ļaundabīgo audzēju pavadoņiem un aicināt – īpaši jaunos kolēģus – rūpīgi ieklausīties pacienta sūdzībās un novērtēt to saistību ar objektīvo atradi.
Hipofīzes adenomas diagnoze ir viegla, kad veikta hipofīzes attēldiagnostika, parasti tas ir MR izmeklējums. Bet tā var izrādīties ļoti grūta, kamēr vēl nav saskatītas indikācijas šā izmeklējuma veikšanai. Par diviem nesen klīniskajā praksē sastaptiem šādiem slimniekiem vēlamies pastāstīt, lai pievērstu uzmanību hipofīzes tilpuma procesa iespējami agrīnai diagnostikai ne vien endokrinologu, bet arī ģimenes ārstu, okulistu un neirologu praksē, lai iespējami retāk šī patoloģija būtu izteikta redzes ierobežojuma vai akluma iemesls.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” torakālie ķirurgi mazinvazīvā veidā veikuši bronhoplastisku un angioplastisku lobektomiju 67 gadus vecam pacientam, kuram bija diagnosticēts ļaundabīgs audzējs: centrāla kreisās plaušas plakanšūnu karcinoma, kas no plaušas augšdaivas bija ieaugusi gan kreisajā galvenajā bronhā, gan plaušu artērijā. Pēcoperācijas periods noritēja bez komplikācijām, un, pateicoties mazinvazīvai operācijas pieejai, jau astotajā dienā pacients tika izrakstīts mājās.
Pieaugušajiem bez arteriālas hipertensijas pētījuma sākumā labāka kognitīvā funkcija sākotnēji bija saistīta ar zemākām izredzēm attīstīties hipertensijai aptuveni 6 gadu novērošanas laikā, turklāt šo saistību daļēji mediēja aptaukošanās.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā pirmoreiz veiksmīgi īstenota inovatīva kardioneiro ablācijas metode, izmantojot radiofrekvences enerģiju, lai diviem pacientiem novērstu smagas sirds bradikardijas lēkmes – dzīvībai bīstamu sirdsdarbības palēnināšanos, ko izraisa parasimpātiskās nervu sistēmas pārmērīga aktivācija. Operācijas veica Austrumu slimnīcas aritmologi sadarbībā ar kardiologu Aigaru Rubuli, kurš patlaban strādā Sālgrēna universitātes slimnīcā Gētebrogā.
Jautājumu–atbilžu sarunā ar Medscape Medical News Viljams P. Šucē, asinsvadu ķirurgs no Teksasas, apspriež svētku sirds sindromu (Holiday Heart Syndrome), ar sezonālu uzvedību saistītos asinsvadu riskus un profilakses stratēģijas, ko ģimenes ārsti var izmantot pacientu aizsardzībai.
