Demonstrācijas mērķis – reta barības vada vēža lokalizācija un klīniska manifestācija – pacients ar apjomīgu kakla veidojumu, kurš varētu būt gan audzējs, gan metastāzes kakla limfmezglos, kā arī sifilītiska gumma.
Endometrioze kā līdz galam neizzināta slimība liek atkal un atkal apstrīdēt it kā jau pierādītus apgalvojumus. Atverot jebkuru ginekoloģijas grāmatu, var izlasīt, ka endometrioze ir labdabīga saslimšana. Neviens vēl neuzdrošināsies pārrakstīt šo definīciju un mainīt vārdu labdabīga, tomēr jau vairākus gadus pasaulē tiek diskutēts par to, kāda ir saistība starp endometriozi un ļaundabīgiem audzējiem. Diskusijas risinās vairākos virzienos, taču katrā jautājumā ir pretrunīgi secinājumi, dažāda pierādījumu ticamība un vienotas atbildes vēl nav rastas. Šajā rakstā mēģināsim analizēt literatūrā atrodamas hipotēzes un to pierādījumus.
Mūsdienās zināms, ka apmēram 20% no visiem ļaundabīgajiem audzējiem ir pārmantoti. Tas nozīmē, ka audzēja attīstību nosaka noteikti gēnu defekti jeb mutācijas, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē. Katram pārmantoto audzēju veidam ir savi raksturīgie gēnu defekti, tomēr kopumā gēnu izmaiņu gadījumā risks dzīves laikā saslimt ar ļaundabīgu audzēju ir no divām līdz 20 reizēm augstāks nekā vidēji populācijā. Klīniski nozīmīgākie un biežākie pārmantotā vēža sindromi ir pārmantotais krūts-olnīcu vēzis un pārmantotais kolorektālais vēzis. Tomēr gandrīz jebkuras lokalizācijas audzējiem novēro saistību ar pārmantotību. Tā, piemēram, pārmantotu priekšdziedzera vēzi konstatē aptuveni 10% gadījumu, pārmantota melanoma sastopama 5-10% gadījumu, pārmantots kuņģa vēzis – 1% gadījumu. [1;2]
Raksta mērķis ir atšifrēt informāciju, kas liecina par mikrometastāzi reģionālajā limfmezglā, lai atturētu no steidzīgas, nepamatotas limfadenektomijas, kas var inducēt melanomas progresiju.
Prostatas vēzis joprojām ir viena no svarīgākajām problēmām mūsdienu onkoloģijā. Dažādās valstīs vīriešu onkoloģisko slimību struktūrā prostatas vēzis ierindojas pirmajā trijniekā, un šo pacientu skaits palielinās ar katru gadu. Līdztekus palielinās pacientu skaits ar slimību lokalizētā stadijā, kuriem tiek veikta radikāla ārstēšana, un samazinās pacientu skaits ar slimību ielaistās stadijās. Mūsdienās ASV diseminētu prostatas vēzi diagnosticē 10%, bet Eiropā – 12-15% gadījumu. Pēc Latvijas vēža slimnieku reģistra datiem, arī mūsu valstī palielinās saslimstība ar prostatas vēzi – tā ieņem otro vietu onkoloģiskās saslimstības struktūrā pēc plaušu vēža – un vienlaikus palielinās pacientu skaits ar slimību lokalizētā stadijā, kuriem veikta radikāla prostatektomija, kā arī ir stabilizējies pacientu skaits ar slimību ielaistās stadijās.
Iekaisīgas slimības ir ļoti izplatīta krūts patoloģija. Lielākā daļa ārstu par iekaisīgu krūts slimību uzskata tikai strutainu krūts audu iekaisumu – mastītu. Mastīts neapšaubāmi ir visbiežāk sastopamā šīs grupas slimība, bet nebūt nav vienīgā. Sekojošā informācija ir turpinājums publikācijai par labdabīgām krūts slimībām Doctus 2006.gada marta numurā, kurā krūts infekcijas slimībām pieskāros tikai garāmejot.
DPYD gēna testēšana ieviesta pacientiem pirms noteiktas ķīmijterapijas uzsākšanas kolorektālā jeb zarnu vēža gadījumā. Šī testēšana palīdz vēl pirms ārstēšanas sākuma identificēt pacientus, kuriem standarta medikamentu deva var radīt paaugstinātu smagu blakusparādību risku, un nepieciešamības gadījumā pielāgot terapiju.
Hronisku iekaisīgu imunoloģisku slimību, piemēram, reimatoīdā artrīta (RA), psoriātiskā artrīta (PsA), aksiālā spondiloartrīta (axSpA), sistēmas sarkanās vilkēdes, kā arī iekaisīgo zarnu slimību (IZS) un ādas psoriāzes ārstēšana pēdējo divdesmit gadu laikā ir piedzīvojusi milzīgu un revolucionāru attīstību.
Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
Preoperatīva anēmija ietekmē trešo daļu pacientu, kam plānota sirds operācija, tādējādi pieaugot asins masas transfūzijas nepieciešamības riskam. Pētījumi rāda, ka apmēram 20-50 % sirds ķirurģijas pacientu saņem asins pārliešanu. Anēmija un asins pārliešana saistīta ar augstāku komplikāciju risku, atrašanos intensīvās terapijas nodaļā un mirstības risku pēc operācijas. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt intravenoza dzelzs efektus uz nepieciešamību saņemt eritrocītu masu un atjaunošanos pēc sirds ķirurģijas.
