Vēža pacientiem, kuri cieš no miega traucējumiem sāpju vai terapijas blakusparādību dēļ, var palīdzēt divas uzvedības izmainīšanas metodes - kognitīvi biheiviorālā terapija insomnijas mazināšanai (CBT-I) un stresa mazināšanas programma (MBSR). Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā Journal of Clinical Oncology. CBT-I ir standarta aprūpe, savukārt MBSR ir kā papildus terapija, kas var palīdzēt uzlabot miega kvalitāti.
Klīvlendas klīnikas pētnieki ir izstrādājuši jaunu rīku, ko nosauca par CRC-PRO, kas ļauj ārstiem ātri un precīzi noteikt kolorektālā vēža individuālo risku.
Priekšdziedzera vēzis (PV) ir viens no biežākajiem ļaundabīgajiem audzējiem vīriešiem. Šobrīd aktuāla problēma priekšdziedzera vēža ir agrīna diagnostika, t.i., gadījumi, kad digitāli rektāli prostata ir neizmainīta, bet aizdomas par malignitāti rada paaugstināts PSA līmenis asins serumā. Īpaši svarīga būtu agrīnā prostatas vēža diagnostika agresīva prostatas vēža slimniekiem, jo mirstību no prostatas vēža pārsvarā veido šie vēža gadījumi. Pētījumos pierādīts, ka ar mūsdienu vizualizācijas metodēm ir iespējams uzlabot audzēja lokalizāciju prostatā, savukārt tas ļauj tēmēti veikt biopsiju.
Ārsta un pacienta savstarpējās attiecības ir tik sarežģītas, ka grūti tām nosaukt kaut ko līdzīgu – tā reiz rakstīja profesors Ilmārs Lazovskis. Vēl sarežģītākas šīs attiecības padara pacienta piederīgie, kas ne vienmēr ir empātiski līdzās pacientam, bet mēģina nostāties starp pacientu un ārstu. Svarīgākā tad ir saruna. Vārdi. Piedāvājam astoņas praksē nebūt ne retas situācijas.
Vakar, 15. maijā, Rīgā bija pulcējušies pacientu organizāciju pārstāvji un mediķi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, lai starptautiskā konferencē diskutētu par dramatisko saslimstības ar kolorektālo (zarnu) vēzi pieaugumu Latvijā un iespējamajiem risinājumiem.
Imūnhistoķīmijas attīstības pirmajos gados 20. gadsimta sākumā antivielas pret interesējošiem antigēniem ieguva pats izmeklētājs. Mūsdienās ir daudz kā poliklonālu, tā monoklonālu antivielu. Pataloganatomu praktiskajā darbā antivielas ir neaizstājama izmeklējumu sastāvdaļa. Ar imūnhistoķīmijas metodēm atklāj šūnu un audu komponentu (antigēnu) in situ, pateicoties tā sasaistei ar iezīmētajām antivielām. [1] Mūsdienās imūnhistoķīmiskās metodes ir izmeklējuma obligāta daļa, jo tikai šīs metodes nodrošina lokalizācijas specifisko vizualizāciju dažādu šūnu audos, hormonos un to receptoros, fermentos, imūnglobulīnos, šūnu komponentos un pat atsevišķos gēnos un palīdz izprast sekretoros un sintētiskos procesus.
"Vīriešus var nosaukt par laimīgiem: iespēja nomirt ar prostatas vēzi ir daudz lielāka nekā iespēja nomirt no prostatas vēža," - žurnālā New York Times rakstīja Richard Ablin. [1] Ik gadu 30 miljoni amerikāņu vīriešu veic prostatas vēža (PV) sijājošo atlasi (skrīningu) ar PSA līmeņa noteikšanu: 16% vīriešu nosaka diagnozi "prostatas vēzis", bet tikai 3% vīriešu mirst no šīs saslimšanas. [1; 2] PSA noteikšana asins serumā - prioritāra, bet ne viennozīmīga metode agrīnas saslimšanas diagnostikā. [1]
Pancitopēnijas gadījumā jābūt ļoti plašai atvērtībai uz to, ka iemesli var būt ļoti daudzveidīgi un klīniskās izpausmes atšķirties no tiem, kam ir “pilna” asinsaina. Tāpēc gadījumi ar neitropēniju, pancitopēniju, hemolīzi ir ar augstu mirstības risku un vienmēr jāuztver kā ārkārtīgi nopietni, turklāt tie nemaz nav tik reti, kā mēs reizēm vēlamies domāt. Jo ātrāk un precīzāk ārstēsim, jo pacienta iespēja izķepuroties būs lielāka.
Kuņģa vēzis ir otrajā vietā nāves cēloņu struktūrā no onkoloģiskajām saslimšanām pasaulē. Saslimstība ar kuņģa vēzi – 14/100 000 personām/gadā (world standartised rate), augstāka saslimstība ir Austrumāzijā, Austrumeiropā (arī Latvijā). [1] Pēc Latvijas Vēža reģistra datiem kuņģa vēža saslimstība Latvijā 2008.gadā bija 24,6 uz 100 000 iedzīvotāju. [2] Lai gan pēdējos gadu desmitos saslimstība ar kuņģa vēzi samazinājusies, īpaši rietumvalstīs, mirstība joprojām ir augsta. [1] Kad kuņģa vēzis diagnosticēts agrīnās stadijas, piecu gadu dzīvildze pārsniedz 90%, vēlīnās stadijās piecu gadu dzīvildze ir zem 50%. [3]
Pēdējos gadu desmitos krūts vēža ārstēšanā mainījies daudz kas. 1970. gados sākās zinātniska krūts vēža ārstēšanas ēra, tika sākti apjomīgi starptautiski pētījumi, kuru rezultātu publikācija pēc 10–15–20 gadiem pilnīgi izmainīja mūsu uzskatus par krūts vēža ārstēšanu. Šo pētījumu rezultāti pierādīja, ka plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par krūts saaudzējošo operāciju rezultātiem (kombinējot tos ar staru terapiju) no onkoloģiskā viedokļa, bet ir daudz sliktāki no funkcionālā un kosmētiskā viedokļa.
Pilnvērtīgs un kvalitatīvs miegs ir ārkārtīgi būtisks labas veselības priekšnosacījums, savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir atsevišķa medicīnas nozare, kas strauji attīstās gan Latvijā, gan pasaulē. Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisku slimību divvirzienu saistību. Šajā rakstā divās daļās tiks uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos.
Saskaņā ar aptaujas datiem atopiskais dermatīts (AD), kas sācies bērnībā, ir saistīts ar noturīgāku ādas jutīgumu un lielāku ilgtermiņa psihosociālo slogu nekā slimība, kas sākusies pusaudža vecumā.
Bērniem ar pārtikas paaugstinātu jutību tika novērots augstāks uztvertā stresa un noguruma simptomu līmenis, turklāt visaugstākie rādītāji bija bērniem ar jauktu patoloģiju, proti, vienlaikus pārtikas alerģiju un nepanesību. Pusaudžiem tika konstatēti augstākie stresa un noguruma rādītāji, un starp stresu un nogurumu tika novērota mērena pozitīva korelācija (r=0,49).
Akūts sinusīts ir viens no biežākajiem iemesliem antibiotiku izrakstīšanai pieaugušajiem līdz 65 gadu vecumam. Joprojām nepastāv vienprātība par pirmās līnijas terapiju – vai tas ir amoksicilīns, vai varbūt tomēr amoksicilina-klavulānskābes kombinācija? Lai salīdzinātu akūta sinusīta ārstēšanas neveiksmes riskus pieaugušajiem starp abām bieži parakstītām antibiotikām standarta devās, veikts pētījums.
Sifiliss neatkarīgi bija saistīts ar paaugstinātu aortas aneirismas vai disekcijas, hemorāģiska insulta, perifēro artēriju slimības, miokarda infarkta un nāves risku. Šie riski bija izteiktāki pacientiem ar vēlīnākām slimības stadijām.
