Dažādi parabēni ikdienā tiek lietoti kā konservanti dažādos produktos (gan kosmētiskos, gan arī pārtikas), taču ir aizdomas, ka šīm ķīmiskajām vielām piemīt endokrīno sistēmu ietekmējošas un nevēlamas īpašības. Nesen veikti pētījumi ziņojuši par asociāciju starp butilparabēnu ekspozīciju mātei grūtniecības laikā un virsvaru/aptaukošanos bērnībā, īpaši meiteņu vidū.
Starptautisku Covid-19 pētījumu sistemātisks pārskats un meta-analīze ir apstiprinājusi, ka, bērni, kas ir jaunāki par pieciem gadiem, viegli atgūstas no infekcijas, puse no inficētajiem bija zīdaiņi un gandrīz pusei no inficētajiem bērniem līdz 5 gadu vecumam slimība norit bez simptomiem.
Apstrādātā gaļā esošās vielas ir saistītas ar pastiprinātu sēkšanu bērniem, secināts pētījumā. Pētījums, kas publicēts Thorax, izceļ iekaisumu veicinošus savienojumus, ko dēvē par glikācijas galaproduktiem (AGE), kā agrīnu uztura riska faktoru piemēru, kuriem var būt plaša klīniska un sabiedrības veselības ietekme uz elpceļu iekaisuma slimību profilaksi.
Bērniem, kuri pirmo divu dzīves gadu laikā ir lietojušo antibiotikas, ir augstāks astmas, elpošanas ceļu alerģiju, ekzēmas, celiakijas slimības, aptaukošanās un uzmanības deficīta risks vēlākos gados.
Zīdaiņiem, kuri piedzimuši sievietēm, kuras grūtniecības laikā izsmēķēja vismaz vienu cigareti dienā, ir divas reizes augstāks pēkšņas nāves risks, nekā tiem, kuru mātes nesmēķēja, risks pieaug ar katru izsmēķēto cigareti.
Probiotikas īstermiņā var mazināt rekurentas vēdersāpes bērniem, secināts pētījumā. Katram ceturtajam skolas vecuma bērnam ir bijušas rekurentas vēdersāpes.
Pretiesnu līdzekļus nevajadzētu lietot bērniem līdz 6 gadu vecumam, un uzmanīgi lietot bērniem līdz 12 gadu vecumam saaukstēšanās gadījumos, jo nav pierādījumu, ka tie palīdzētu mazināt simptomus un par drošumu nav pierādījumu.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.